Un speciāli murminatoram par to vārstījumu un izplūdumu ap mugur un bezmugurkaulniekiem. Vispareizākais un visreālākais, ko vecāki savam bērnam var iemācīt un dzīvē līdzi dot, ir prasme jebkurā kolektīvā pastāvēt un pašam galā tikt. Dārziņā tos, kuri čīkst un skrien sūdzēties auklītēm, sauc par memļakiem. Skolā par viņiem vīpsnā un neciena. Armijā tos pakļāva ģedovščinai. Studiju gados, darbavietās un visur citur- ir cilvēki, kuri PAŠI atrisina situāciju. Un ir žurkas, aizmuguriskie varoņtenori, stukači. Bet ko nu es tev stāstu. Tādus tu labi pazīsti. Vai ne? Viņi riebj ikvienam normālam līdzcilvēkam.
Vot, šis ir labais. Kāds patoss! Vienīgais, atgriežoties pie šīs tēmas pirmsākuma (par vēstuli departamentam) kautrējos jautāt, ko konkrēti vajadzēja darīt tām 4gadīgajām meitenēm no BD grupas, kurām čalītis nāca virsū ar dūrēm un tās pielietoja? Kādā veidā "pastāvēt un pašam (-ai) galā tikt"?
Otrkārt, gribētos zināt atbildi uz interesantu jautājumu. Vai Versija ir dienējusi armijā, ja visu tik labi zina par ģedovščinu? Es esmu, un ir viedoklis par to, esmu gatavs arī par šo jautājumu paapmainīties domām. :)
P.s. Lai nerastos pārpratumi, runāts tika ne reizi vien gan ar pašu jaunēkli, gan ar viņa vecākiem, gan ar BD vadību. Nelīdzēja.
5
1