
no Pienenes iepriekšējā lpp. iekopētās saites:
"Tomēr nav pamata gluži neitrālos, informatīvos tekstos mūsdienu valodā censties ievazāt tādus vārdus kā smeķēt ‘garšot’, telēķis ‘šķīvis’, ķisens ‘spilvens’, zapte ‘ievārījums’ u. tml. tikai tāpēc, ka tie dzirdēti, kaut vai no paša vecmāmiņas, un šķiet svaigi un oriģināli, nepelnīti aizmirsti. Parasti to cenšas darīt
personas ar nepietiekamām filoloģiskām zināšanām, it īpaši zināšanām par latviešu nacionālās literārās valodas un literāro normu izveidi. Viņu egoistiskā cenšanās atrast valodas resursos kaut ko neparastu, oriģinālu
balstās tikai uz viņu pašu niecīgo pieredzi un zināšanu trūkumu, bet nevis uz lepnumu par savu valodu, uz intelektuāli izkoptu valodisku gaumi un disciplinētību." (c., izcēlumi mani)
Toties šī darba konkrētā vieta man kā sētniekam rāda autora(-es) (žēl, ka neredz autoru) vīzdegunīgo attieksmi pret "personām ar (autoraprāt) nepietiekamām filoloģiskām zināšanām".
Labi, par ķisenu un smeķēšanu nestrīdēšos, bet zapte ievārījuma vietā liekas dabiska, jo kāpēc gan nelietot divreiz īsāku vārdu?
Un telēķi vispār nesaukšu par barbarismu, kamēr kāds nepierādīs tā izcelsmi (vai tad no vācu die Teller?). Kāpēc ne latviešu vecvārds un vietvārds? resp. Jana to varētu nezināt, bet Solaris vai Satans - zināt (ja anketās redzamās dzīvesvietas ir īstas un pastāvīgas)
piekusu