Nu tā lidoja, ka nekur likties, ja saviem vārdiem internetā atrastais😆

Re, tik vistim, ka pa divi lāgi sanāca😉😆

Es vakar biju Jelgavā smilšu skulptūras lūkoties. Kolosāli uztaisītas, tiešām fantastiski.

Par bērnības vasarām... tā kā dzīvojām paši laukos un arī vecmamma dzīvoja laukos, tad  nu viss pagāja vienos darbiņos.:)  dārzi bija jāravē, siens bija jāpalīdz vākt, pie lopiņu dzirdīšanas, mājās vešanas  bija jāpalīdz...   visas dārza ogas no krūmiem jānolasa, jāiztīra:))  sēņot jāiet.. ogot jāiet gan uz mežu, gan uz purvu... nu kaut kā tā manas  vasaras pagāja.:)

Saka ka tie bērni, kurus vasarās daudz ģimenē nostrādināja dārzā, pie siena, ogu lasīšanas, tie kad izaug lieli, aizmūk uz pilsētu un saka - nekad vairs. Nekādu dārzu, kartupeļu rakšanas, siena talku.

Labrenci... Kaut kāda daļa taisnības teiktajam ir... Bērni auga deviņdesmitajos gados... Kolhozi bruka, vīram algu nemaksāja, es ar maziem bērniem bērniņa kopšanas atvaļinājumā... Tad nu lai izdzīvotu... Stadijām visu, ko var pārdot-burkānus, cukurbietes, kartupeļus, kāpostus... Oiii... Par gurķiem īpašs stāsts... to visu vajadzēja ravēt... Meitenes to atceras kā murgu... Raudāja m visas 3 vagā... Tagad pieaugušas rokas neliek manā dārziņā... Bet visumā tas atkarīgs no cilvēka..

un mums vēl kā skolas bērniem no kolhoza bija  uzlikts noteikts cukurbiešu vagu skaits, kas bija pa vasaru jāravē:)  un tur nepietika  ar vienas reizes ravēšanu...

Sāku domāt, ka katram savs likteņa dotais gabaliņš jānoravē. Mans noravēts, vairs nē. Toties meitēns, kurš manā dārzā nav ravējis ne kripatu, tiekot pie savas mājas un dārza, ravē uz nebēdu savas puķu dobes. 😊

Man arī, kad laidām pie otriem vecvecākiem uz Dobeli, bija gan siena darbi, gan ravēšanas un ogu lasīšanas, gan kartupeļu talkas. Par laimi, bija gana reti tie "prieki", bet nepatika pret dārza darbiem vienalga milzīga. Lieliski iztieku bez tā visa.

Vot! Te nu es piekrītu Larei par visiem 200. Kamēr mamma ņēmās pa dārzu un puķu dobēm, es arī nekādu interesi neizrādīju. Šis pēdējo gadu puķu trakums arī radies pēc tam, kad savs. Kad pašai savs.

Labvakar😊Man atkal no bērnības laukiem tik neticami idilliskas atmiņas.Lauki bija vairāki-Valmieras pusē, Mārsnenos un vieni turpat Cēsu pierobežā.Pavisam no agrās bērnības prātā vasaras vakari Ezeriņos, kad sasēdām kurš uz mājas fundamenta, kurš uz kāpnīšu pakāpiena, kāda ārā iznesta koka krēsla, tāds smaržīgs gaiss, pieaugušie rāmi sarunājās, kaut kur tālumā kāds putns, aiz laukā, meža loka kaimiņu suņi pa sētām viens vau-vau, tad tālumā vēl kāds atsaucās, tāda kā sariešanās stafete, kamēr jau rejas klusāk un klusāk.Jā, un visos laukos bija puķu dārzi, divos krietni lieli ar zemo sētiņu apkārt, bet Ezeriņos bija lielā dobe ap māju apkārt, un dzīvības koki pa trīs, un kā smaržoja jasmīni.Atceros to, kā laidos miegā, un grieze grieza savu griežamo, bet citrīt mostoties jau gaisma caur tamborētajiem aizkariem spēlējās, un tētis agri izpļaujot ābeļdārzu, bija salasījis meža zemeņu pušķi un tas uz spilvena blakus bija nolikts.Jā, un tai istabā, kurā mēs mitām, esot Ezeriņos, bija ornamentos gleznoti griesti..Tur bija ko pētīt.Tāpat siena talkas, pēc kurām braucām uz ezeru, vēl pirms talkas nobeiguma vakariņam, nopeldēties.Jā un man bija mazais siena ardāmais grābeklītis.Un jau lielākai esot, bija neliela izkapts ar kuru iemācīja pļaut.Tad bij lielais prieks iet kopā ar papiņu sapļaut nastai zāli.Pļavas viņš ar zirga pļaujmašīnu nopļāva, bet ap māju, pa ābeļdārzu, starp piemeža kadiķaudzi, tur gan ar izkapti.

Indrak, tik skaisti uzrakstīji. Brīnišķīgas atmiņas.
Vai esat gulējuši šķūnītī uz siena rinģa ? Kad ieveda pirmo sienu, es ar brāļiem pārvācos gulēt šķūnī. Dažreiz bija biški baisi, kad uznāca pērkons, vai kad noskatījāmies šausmu filmu. Piemēram Bāskervillu suns.
 .

Indrak tiešām skaisti aprakstījusi savas bērnības atmiņas.
Man vislabāk patika ciemoties pie mammas attāliem radiem Satiķos. Viņi dzīvoja vecā, reiz muižai piederējušā mājā, tādā pamatīgā, celtā no akmeņiem. Atceros lielo virtuvi, uz malkas plīts gatavoto gardo ēdienu, vēsās istabas vasaras karstumā kur tverties, sēnēm bagāto mežu (sēņot man patīk) un milzīgo saldo ķiršu koku ar gardajām ogām. Turklāt tur mani nedzina dārza un siena darbos, viņi neļāva. Jā, meža zemenes arī lasīju, bija daudz un vēl tur auga arī spradzenes, ēdu gardu muti.

Katram savas bērnības atmiņas:) un tās noteikti atšķirsies  no  visu laiku laukos dzīvojošiem un  pilsētniekiem:)
... un man arī bija tikai viena vecmamma, kas dzīvoja laukos... otru varēju apmeklēt tikai kapos, jo viņa bija mirusi, kad manam tētim bija tikai 16...

Tēvocim Jūlim nesaturēšana. Pat mana smiltiņa jau ir piemirkusi. Dārzā kāja grimst zemē kā slapjā švammē. Un tas vēl tikai sākums. Lietus līšot visu nedēļu.

Žēl zemeņu audzētāju. Šobrīd tieši ražas laiks. Ogas kļūst ūdeņainas, bezgaršīgas un pūst, pūst, pūst...

Vakar mūsu tirgū vietējo zemeņu audzētāju ogām cena bija atkal palielināta un kad pircēji jautāja-kāpēc, tad tirgotāji atbildēja, ka ogas  ejot uz otru galu un nākamnedēļ varot beigties...

Indraka stāstiņš ir burvīgs.

Mēs Jūrmalā, šovakar Loboda spridzina

Loboda dzied krieviski visus savus labos hītus, haholi dzied līdzi. 🤭

haholi dzied līdzi. (c)
Vārds "hahols" (arī rakstīts "hohols", no krievu хохол) ir etnisks apzīmējums ukraiņiem, kam ir sarežģīta vēsture.
Tas var tikt lietots dažādos kontekstos:

• Vēsturiski tas sākotnēji attiecās uz Zaporižjas kazaki raksturīgo matu sakārtojumu – garu matu šķipsnu uz citādi noskūtas galvas.


• Sarunvalodā Krievijā ar šo vārdu bieži apzīmēja ukraiņus. Dažkārt tas tika lietots draudzīgi vai jokojot, īpaši cilvēku starpā, kuri cits citu labi pazina.


• Mūsdienās daudzi ukraiņi šo vārdu uztver kā aizvainojošu etnisku nievājumu, īpaši pēc Krievijas agresijas pret Ukrainu. Tādēļ publiskā saziņā un sarunās ar nepazīstamiem cilvēkiem to parasti nav ieteicams lietot.

Ja vēlaties runāt neitrāli un cieņpilni, lietojiet vārdus "ukrainis" vai "ukraiņi".