Bērnībā vasaras bija garas un foršas. Nez kāpēc tagad tik īsas.

Izskatās, ka radars sola baigo negaisu. Cerams, vienkārši lietu, bez krusas un tamlīdzīgiem ekstrīmiem. Sāks pēcpusdienā no Lietuvas puses, un naktī jau pāri visai Latvijai. Bet moš melo. Jo 21.gs.pareģot laiku 24h uz priekšu nav viegli, ziniet 😎

Līvānos bija kapella "Jūlijs" (par godu vadonim Jūlijam Stikutam)
tā sakot, dziedi līdz! :)

Augusts man patīk labāk. Gan vīriešu vārds, gan kalendāra mēnesis. Jūlis tāds jūlis. 
Negaiss nebūtu par nāvi. Tikai bez specefektiem. Jau tā šorīt gaiss bija dzidrāks un beidzot elpojams. Un migla, biezu biezā. Un zirneklīšu tīmekļiem pilnas puķu dobes. Kā īstā rudenī.

Bērnībā vasaras bija garas un foršas. (c)
Garas jā. Šausmīgi garas. Par daudz garas. Man garlaicīgas, vienam bērnam ar trim pieaugušajiem. Bez kaimiņbērniem. Un ar retiem radubērnu uzlidojumiem. 
Prasi- kādas man bērnības atmiņas? Vecmammai bija migrēna, viņai galva sāpēja. Pašā dienas vidū, speltē un karstumā man parādīja vagas, kuras jāravē, uzlika aukstā ūdenī samērcētu dvieli uz pieres un aizgāja pagulēt. 

savukārt manas vasaras t.s. vecajās mājās bija tieši tik garas, lai mēs (kaimiņu meitene un draudzene, kura vasarās brauca pie vecvecākiem no rīgas) varētu uz nebēdu izjārēties un paspēt noilgoties par skolu. un vēlman bija bonuss-man paps (vectēvs) šad tad ļāva iet gulēt nemazgātām kājām...

Kapellā Jūlijs... Cik daudz ballēs spēlēja. Dancojām kā traki.

Labdien, jūlijā! Mums sāk līt. Vakar, aizvakar man bija par sutīgu, dzīvoklī vispār baņa.
Man bērnībā vasaras nekad nebija par garu, arī tagad atvaļinājums nekad nav par garu🤭
Mani atkal ommīte un opis dikti lutināja, varēju gulēt cik gribu. Omīte teica, bērnam jāizguļās un jāatpūšas, sāksies atkal skola un agrie rīti. Brokastīs bieži bija pankūkas vai biezpiena pončiki, opis no meža tūtiņā meža zemenītes nesa. Ravēt nelika, tikai ja pati pieteicos. Vienreiz es tik smuki noravēju dobi, pa tīro, a izrādās tur burkāniņus omīte bija iesējusi 🤭
Jārējāmies ar kaimiņbērniem, draudzene man bija ar kuru uz kino gājām, brīvdabas pasākumiem, bibliotēku. Es tad daudz lasīju, obligāto literatūru pa vasaru izlasīju un vēl ko pati gribēju.

Tur es iemācījos ar ričuku braukt, ar opja ričuku mācījos, pēc tam ar to arī vālēju, ne tur manam augumam atbilstošs, ne kādas ķiveres galvā, ceļu sargi. Nākamajā vasarā jau tieši man ričuku nopirka

O, jā. Man tagad arī viss otrādi. Steidzu paravēt, kamēr padzīvoties atvestais mazbērniņš guļ...  


Ar mammu braucām ogās. Mellenēs uz purviņu. Ciemos atbaukusī māsīca līdz. "Vai cik smuki krūmiņi"... Saelpojās vaivariņus, sareiba galva, ogas varēja nelasīt. Kad jau bišku lielākas, gājām divatā uz mežu zemenītēs. Vispār daudz kur gājām un staigājām. Bez telefoniem. Vakarā izrādījās, neviens par mūsu prombūtni pat nebija iedomājies. Salīdzinu ar mūsdienām... Eh, kā tā varēja nepieskatīt bērnus 

Pavasaros gājām uz Daugavas krasta krauju zilās vizbulītes lasīt. I kā tur abas dzīvas palikām, vēl tagad brīnos. 
Sadomājām, ka mājās arī vajag vizbulītes iestādīt. Instrumentu nav... Ar nagiem. Atradām vecu, zilu, izmestu naktspodu, salikām izraktos labumus un stiepām mājās.

Ziemā mežā kāpām lielo egļu galotnēs, šūpojāmies vējā. Ar zobiem plēsām zarus ar čiekuriem...  
( nevar tagadējiem bērniem šito nemaz teikt )

Jūtu, ka te nobīde laikā. Kad citas "dancoja kā traki", mēs arī vairs čiekurus un naktspodus nelasījām. Tas jau kādus gadus desmit agrāk.

Versij, kā Tev sanāca ar tām korķa ozola zīlēm, izdīga?

Zīles joprojām stāv zīles formātā. Biju aizmirsusi. Ir FB tāds dīvainis Armands, dzīvo Liepājā, meklē, pērk un audzē visādus retus svešzemju augus. Varētu atdot viņam, ja būtu tuvāk.
Bet labi, ka atgādināji. 
Un vispār, man ir čupām visādu sēklu ievāktu. Jāuzar kāds kartupeļu lauks un jāsasēj visu zemē.

Galvenais saspraud mietiņus ar uzrakstiem ko kur sasēji, vismaz zināsi kas ir izlīdis no zemes.

Šis neder. Mietiņi man jau bija. Stafiņam sprungulīši kā Vinnijam Pūkam- mīļākā krāsa un mīļākais lielums.

Tad atliek vien zīmēt plānu ar izvietojumu un nosaukumiem. To tak mīlulis, es ceru, nesagrauzīs.

Vasaras laukos, nevaru iedomāties. Es savas bērnības vasarās dzīvojos pa Cēsīm. I tad man likās par tālu. Vagu ko raveet nebija, tas vismaz labi.
Vācu kapi bija labākā vieta kur dauzities. Bija tāda autobusa pietura - kapi uz pieprasījumu.
Es šogad pērnos kartupeļus ar asniem sametu lielā podā. Tad jau redzēs kas sanāks. Zinu ka par daudz tāda izmēra podam. Kad savulaik saspraudu savā ķirbju kalniņā pa vienam, tad Ziemassvētku vakariņām visiem sanāca.

Ekkkk, kamēr es briedu Jāņu stāstiem, tikām šleperis aizcirties😭Tā tām čammām iet😁Nekas, vēl varbūt varēšu ar vasaras atmiņām padalīties.Ja nečammāšos😊Vācu kapos tais laikos bija daudz interesanta.Tagad gan tiek pausts, ka tad esot galīgi izdemolētiNu, nu, gan jau kāda skāde nodarīta tika, bet .vistrakākie postījumi sàkās tieši ar neatkarību.Tāpat kā daudzu seno ēku lēnā par graustiem kļūšana.Bet vispār Cēsis ir skaistas it visos niekos, sīkumos🥰😊