“Egle un priede aug vājā zemē, bet, kur aug alkšņi, tur zeme ir laba. (Tautas ticējums)
Egle zina savu vietu – meža vērī, dumbrājā,
kur maize neaug.
Priede zina savu vietu – silā, baltā smiltiņā, kur
maize neaug.
Un nelien ielabotā zemē.
Bet alksnis lien citu ielabotā zemē.
Ļoti pašapzinīgi aug alkšņi, nekad nenāk pa vienam, nāk barā, visi uzreiz un
izrij zemi. Tikko tu pielaidies
mazliet humānāk – kā ar liepiņu vai ozoliņu –,
tikko tu neatcērt šim, tā šis pāri grāvim, laukā
iekšā un desmit mazi alksnēni apkārt.
Nav jau tā, ka slikts, katrs kociņš dzīva radība,
tikai neesmu redzējis otru tik
pašapzinīgu bezcenas koku –
pieprasa pašu labāko zemi.
Ielaiž tāds saknes maizes kukulī,
un tu griez riku, nepamani,
apēd mazu saknes gabaliņu
un vienu dienu jūti, ka sirds
alkšņo un tev vairs negribas
sēt, un tu ej meklēt jau citu iekopto zemi.”
(Imants Ziedonis 1982.)
Vai mēs ar ēdam alkšņu maizi?
7
3