Pastāstīšu, kas man patika Portugālē ( un daudzviet citur arī ). Visās pilsētiņās, pat vismazākajās nekurienes viducī, visos ciematiņos ielu malās krodziņi, terasītes, ēstuvītes, restorāniņi. Ģimenes uzņēmumiņi, pašnodarbinātie. Kāds no saimes zvejo zivis, kāds sagatavo, kāds apkalpo, kāds nomazgā traukus. Cieņpilni, pašapzinīgi, laipni. Tā viņu maizīte un vienīgais ienākuma avots sezonā- tūrisma bizness. Un neizskatās, ka kāds viņus baigi birokrātiski ierobežo ar vidiem, sesiem, p;arvaldēm un inspekcijām. Neizskatās, ka kāds tūrists būtu nomiris to svaigo zivi pagatavot izvēlējies vai mājās pagatavotu svaigi spiestu augļu sulu dzerdams. No šī secinu, ka viņi labāk prot rādīt to, kas viņiem ir rādāms. Prot pacelt no zemes naudiņu. Un viņiem to ļauj. Ļauj brīvāk saimniekot, pelnīt un nežņaudz ar birokrātiju. Droši vien nežņaudz arī ar nodokļiem. Jo mierīgi sit čekus, mierīgi ņem dzeramnaudas. A varbūt es kaut kur maldos. Jo vietējiem iedzīvotājiem pirktspēja zema un nabadzība ar to iet roku rokā. Nekustamos īpašumus pērk ārzemnieki, automobiļus pērk ārzemnieki. Tik, cik tas maksā, vietējais portugālis nevar atļauties. Vot.
11
2