Mahanta. Divu sieviešu simpātijā neiejaukšos, bet citēt vai atstāstīt to, kas nekad nav uzrakstīts, ir nekorekti un stulbi.

Mēs bijām pašos Portugāles dienvidos, tā ir Ibērijas pussala. Klintis un akmeņi, akmeņi un klintis. Tāds rūsgani sarkani oranžs tas iezis. Nevar saprast, ar dzelzs piejaukumu, vai mālu vai ko citu. Bet diezgan irdens, gandrīz kā šūnakmens. Lietus līst sešas dienas gadā. Bet aug un ražo visi citrusaugi, vīģes, dateles, avokado un mango- visi, kuriem nepieciešams ellīgs ūdens patēriņš. Joprojām brīnos, kā to dabū gatavu. Līdzīgi kā Madeirā, uz augļukokiem iespējams redzēt ziedus un gatavus augļus vienlaikus. Bet sezona vēl īsti nav. Tas uz novembra beigām. Vairāk kazas, reti arī vietējās Ibērijas govis. Tādas plakanas, kantainas, kārnas. Dīvaini silueti. Jo atkal- nav jau tās zaļās sulīgās barības. Piena dod maz, bet pienam liels tauku procents. ( Labrenci, tām gočām nespīd purniņi kā Tavējām ) Cūkas arī vietējās, Ibērijas. Mazākas kā mūsējās, melnas un tumšu, ļoti garšīgu gaļu. Ganās brīvā dabā, savā nodabā. Mēģināju caur busa logu nobildēt, bet tak nepaspēju. Piena produktu uzturā ļoooooti maz. Ne nu velti es pēc biezpieniņa tā sailgojos. Bet toties izcils zivju piedāvājums. Un visādi jūras mošķi, kas nu kuram iet pie sirds. Par zivīm runājot, kaut kad sen lasīju, ka Baltijas jūrā zivju nozvejas kvotas portugāļiem tikušas... Nezinu, vai taisnība. Bet savos ūdeņos portugāļi ar kaimiņiem spāņiem brālīgi dalās un zvejo arī vieni pie otriem.

Versija cenšas mahantas prasto iedomību atšķaidīt ar Portugāles stāstiem.

Ooo, larïte🤗 daudz BALTU dieniņu un lai baseinā vienmēr silts ūdens!

Gan jau bērnībā visi lasījuši kapteiņa Granta bērnus. Tas gan bija Patagonijā, bet iespaids rodas tieši tāds. Okeāna krasti mežonīgi skaisti, klinšaini. Viļņi sitas ar tādu spēku, ka šķiet sadragātu katru kuģi vai laivu, kas mēģinātu krastā tikt. Bet tomēr visur pilns ar jahtām, kuterīšiem, ar sērfotājiem. Ir vietas, ieplakas, upju līči, kas pieredz ūdens līmeņa svārstības apmēram kā mums plūdu laikā. Bet tas notiek vairākas reizes dienā, par metru, diviem. Nu tad iedomāijies, pilsētiņas centrā, upes grīvā pietauvojušies kuģīši ik pa laikam paliek pilnīgā sausumā... un tad atkal ūdens, cilvēka augumā...
Visi klinšainie krasti tūristiem apskatei pieejami, izbūvētas koka laipas, kāpnes, krustu šķērsu. Redz, mazāk riska un apdraudējuma tomēr ir lētāk, nekā laipu būve.

Īpašs stāsts par korķi. Nacionālo suvenīru klāstā plašs spektrs ar korķa koka izstrādājumiem. Sākot no sandalēm un beidzot ar somām, savdabīgiem traukiem un mēbelēm. Atšķirībā no eikaliptiem, kuri vietējā ainavā ieviesušies paši un tik uzbāzīgi, ka nu jau ir invazīva suga kā mums latvāņi, korķa ozoli visi ir ar nodomu stādīti un visi ir UZSKAITĪTI. Reizi cik tur tajās desmitgadēs korķa ozolam drīkst plēst mizu, ne jau visu, bet noteiktu apjomu. Un uz noplēstās vietas atstāj ierakstu, atzīmi, kad tas tiek izdarīts. Korķa ozoli ir nacionālā bagātība un rūpi par tiem tur institūcija, līdzīga mūsu zemkopības ministrijai.
Atvedu mājās kādas desmit korķa ozolzīles. Joka pēc iesēšu...

Pāri Spānijai lidojot, caur iluminatoru skatoties, klinšu grēdu virsotnēs sabūvēto vēja ģeneratoru rindas izskatās kā kapu krustiņi. Tādas man asociācijas. 
Bet tuvāk paskatot, viens pusauga bērns prasīja kāpēc Mersedesa zīmītes griežas. Un nogāzēs augot brokoļi. Tās bija mazas priedes.

Ibērijas lūsis ir aizsargājams, izmirstošs dzīvnieks. Un izmirst viņš tāpēc, ka pārtiek no trušiem. Un tie truši ir stipri gājuši mazumā. Tad nu mēs stāstījām, ka mūsu pilsētas ģērbonī arī ir lūsis, kā tas tur nonācis un kāpēc. Stāstījām par akciju Rīgas zoo lūsēniem dot vārdus.
Ja vēl par dzīvniekiem, tad jāpiemin suņi. Ja, piemēram, Turcijā tā ir ikdienišķa ainava, ka pilnas ielas, sētmales, pat lidostas ar visāda kalibra nevienam nepiederošiem, kārniem, kašķainiem, slimiem, badīgiem suņiem, tad Portugālē pa visu laiku es redzēju tikai divus suņus. Un tie bija pie siksniņas, pēc visa spriežot tūristu suņi.

Piekusu.

Par tiem korķozoliem derētu gan painteresēties. Ziemcietība, kopšana, varbūt kāds pie mums jau palielus stādus audzē...

Mahanta laikam mēģina čurāt skudrupūznī pēc KW modes, bet nu kaučkas nesanāk..

Šodien kārtējo reizi secinu ka arī tukšs mēness ietekmē ļaužu prātus.
Labvakar.
Lapas šodien patīkami čaukst un gaiss smaržo. Eh! Feini.
Negribu siltas zemes, man patīk tepat.

brīt
piekrītu beat
skaists, brīnumskaists rudens.
labā ziņa(pēc ticējumiem)-sniegs neuzkritīs uz zaļām lapām, visas būs nost.kā zināt, ja sniegs uzkrīt zaļām lapām, mirs daudz jaunu cilvēku.
pūš
izbaudu šo pusbrīvo nedēļu

Lapas sen vairs nav zaļas, bet krāsainas. Ar "nost" nav tik kritiski.
Labsrīts!
Vidvud, man nevajag stādus. Ne lielus, ne maziņus. Es gribu redzēt, kas no tām zīlēm sanāks vai nesanāks.

manuprāt, vnk maģiski

Labrīt, labdien! Trešdiena -brīvdiena. Nokāvu ķirbi, to ko man uzdāvāja. Jocīgs-praktiski bez sēklām. Lielu katlu samarinēju, izvārīju ķirbja zupu... un vienalga tik vienu 4.daļu izmantoju. Kur atlikušo likt-nav ne jausmas. 
Ārā saulains, vējains, lapas birst.

Liz... par glodenīti!!

Kura atskaņa jums pirmā nāk prātā vārdam ’’birst’’?? pareizi... to arī novēlu nabaga tabakijam un pašpasludinātajai aristokrātei... Sveiciens Pepijai!  cherrīt, pastellēsi bildīti?

mirst

cirst