Kaut kas īsts, nopietns un emocionāls... eh, žēl, ka šeit tādas tēmas necilājas..
Man teātrī pēdējie īstie bija Orākuls un Dzen savu arklu(Dailes teātris)

Ā, interesanti. Uz Daili uz šīm izrādēm biļetes vēl nopērkamas. Varētu pamēģināt, kad tikšu skaidrībā šovakar par JRT. Darbdienu vakaros man ne pārāk der. Bet tā kā tas nenotiek bieži...

Njuuu, tas, ko saku, tas dziļi subjektīvi mans- man Čulpana patīk visur un vienmēr. Orākulu izvēlējos, jo atsauksmēs "īstenie teātramīļi" spļāva piķi un zēveli par psihodēlisko mūziku, par samudžināto saturu, un skrēja prom pēc pirmā cēliena. Bet mani mūzika tā izpurināja, nu līdz asarām, ne tādām, kad prātam emocionāli, bet tādām, kas fiziski sārņus ārā skalo, bet, jā, "skaņu jūra", mazliet līdzīgi kā labs smagais roks dzīvajā, ko vairāk ar ķermeni, kā ar ausi klausīties. Bet šīs jaunlaiku izrādes ar aktieru tuvplāniem ekrānā ne visiem tīk, ja gribas tradicionālo teātri.

Ā, redz kā tur ir. Izrādē par Freimani mani izbrinīja aktieru sejas strēmeles (puse, ne visa seja) ekrānā. Kad viņi runāja monologus. Izrādās ka tagad tāda mode.

Irrrr! Trīs biļetes uz Cietēju ir manējās!