Bet tikko slauktu pienu no gotiņas-nekad! Kauns teikt, bet man tās ir vemjamas zāles... Piens auksts tā, ka zobi salst ar rupjmaizi un ievārījumu ir ok

Zapt-maiz-pienu jau bija normāls ikdienas ēdiens bērniem vasarās. Neviens tā baigi ap grāpjiem neklanījās, nebija jau laika, darba daudz.
Izdomāju. Ja  saņemšos un izlemšu puķu pļaviņu kartupeļu lauka vietā, būs jābrauc pie Labrenča pēc siena ruļļa. Vai pusruļļa. Vai klēpīša. Ja tajā klēpī būs visādas zālītes un sēklas, pļavas ideja varētu izdoties. Kā citādi lai ieaudzē? Vairs te nevienam nav. Viena vienīga kamolene. Pirms Līgo braucu uz Vidzemi garām Madonai, Vecpiebalgai... ak, kungs, cik tur puķu ziedēja! Balta skaudība!

Mamma lielās, apaļās stikla glāzēs gatavoja desertu - apakšā pašas taisīts upeņu ievārījums un virsū uzliets saldais krējums. Joprojām atceros to garšu kombināciju, kad ar karoti iebraucu līdz glāzes dibenam - ievārījums saldskābs, bet treknais krējums padarīja garšu maigāku 🎉
Un tēta soļanka. Tādas citas nav 🥰
Mūsu dārzā saulīte iespīdēja. Tāda, gariem slinkiem stariem. Kā rudenī.

Var izdoties. Bet tad jāņem pavēlu pļauts siens, lai sēklas būtu ienākušās. A varbūt jāievāc sēklas. Man ganībās ir visādi stūrīši, kur puķes nav nopļautas.

Vai kāda te zin, kur var nopirkt vāzē liekamas Mēnesenes? Nu tādas, kam jau otrais gads, ar visiem dālderīšiem.

Es pat nezinu, kas ir mēnesene. Kur nu vēl to, kur nopirkt. Pieļauju, ka pie mums savādāk sauc. Zinu tikai zemenītes mēnesenes. Bet tām ogas. Nav naudiņas.
Labrenci, jā. Tad man jābrauc sēklās. Bet zini? Visas puķes visās augsnēs nemaz negrib augt. Es trīs gadus no vietas vācu un sev uz krasta sēju jumstiņu gladiolas aizsargājamās. Tak neaug. Bet margrietiņu, pīpeņu un zilo zvaniņu gan kādreiz bija papilnam. Kad lopi ganījās. Kad nepļāva reizi sezonā priekš subsīdijām.

vai ta pīpenes un margrietiņas nav sinonīmi?
ķieģelīša(mīksta!) kancīt`s! un turpini skriet.
un zaptsmaize
un daudzu minētais gogelmogels
un tiikko sviests medus ar tikko ceptu maizi un tikko slauktu pienu

Katram augam savs biotops. Pie mums jumstiņu gladiolas aug palieņu pļavās, kuras dažreiz applūst.Kaut kur lasīju ka izgriež pļavā velēnas un ieliek tajā laukā, kurā grib atjaunot dabiskās pļavas. Meitai arī ir savs sarunu forums un tur viens čalis -biplogs tieši nodarbojas ar puķu pļavu izveidošanu pilsētās. paprasīs viņam padomu ko un kā.

Labvakar😊Re, nu, Ezeriņos atpakaļ gan.Ap sētas pļavām, ābeļdarzu, sakņu dārzu un kartupeļlauku, lokā bija mežs un purvs, kurus vienu no otra atdalīja vecs, aizaudzis, bet vēl itin manāms ceļš, kurš nāca no māju sētas kaut kur prom dziļumā .Kurp veda, nezinu, kaut kad, droši vien kādas mājas bijušas.Nav vairs kam pajautāt, bet tai laikā tā tas bija un viss.Un bērnības garšas daudzas no tiem laukiem Gar tā ceļa malu augošās zilenes, arī mellenes.Tagad atceroties, šķiet neticami ka es tāds sīks bērnelis savā nodabā turp gāju.Piekodināts bija, purvā ne pēdu un no ceļa nost mežā nedrīkst, tik cik gar ceļmalu ir, tikai tik.Purvā lidzi ņēma, Alīdas tante zināja kur drīkst, kur ne un abas ar mammu ogoja, bet man bija cieši pieteikts, ka jādzīvojās tai pleķīti, lidz atkal uz nākošo.Bet, redzot purva akačacis, nemaz prātā tādas domas nenāca, tāds bailīgs skaistums tur bija.Un vairāk uz vidu vēl bija neliels, melns, aizaugošs ezeriņš, Bet garlaicīgi nebija to visu vērot un sevišķi patika lāceņu laiks, jo tad grozos tika lasītas ne tik gatavas, bet ļoti gatavās atsevišķi trauciņos bērnam, un te nu atkal viena bērnības garša😇Dzērveņu skābums arī no tā purva un brūkleņu rūgtums no piepurva meža.Jā, un meža zemenes.Tante gatavoja pusdienas, man iedeva krūzi, lai salasu zemenītes saldajam.Jā, un svaigi sviests medus.Tas gan bija no kaimiņu sētas, bet Mārtiņš un Marta arvien uzpasēja, vai es laukos un, atceros, mostos, un pēc brokastīm jādodas pie viņiem iepriekšējā dienā dzimušos jēriņus skatīt.Un viņiem bija bišu stropi.Iesākumā tika pieteikts, lai pa taciņu kas gar stropiem neeju, bet tā kā tur bija kādu nieku īsāks ceļš, tad es gar stropiem.Un, nē, bites mani neaiztika, lai arī iemācījos vērojot degunu pie pašas skrejas piebāzt.Bet bija kas dabūja trūkties.Un medus sviešana, Mārtiņš ar dūmekli, tie rāmīši, smarža, medus nogaršošana.Tad vēl medus ar pašceptu rupjmaizi un aukstu pienu, un šūnu medus.
Ja vēl par citām garšām, tad, jā, gogelmogelis, uzpūtenis jāņogu, dzērveņu, sambuks, tad buberts bija Valijas tantes deserts, tad .mājas gardās tortes, tàpat uz jubilejām torte Draudzība, ko gan sauca Družba😆Jā, un atceros savu vectēvu🥰, kurš ar paša ceptām pankūciņām un zapti zilā bleķa bļodiņā, nāca pa Cēsu mājas ābeļdārza taciņu, lai es tāpat uz soliņa, viņam blakus sēžot, paēdu
Ek, laikam jāiepauzē, lai gan garšu saraksts nav ne pusē😆

Jā... šīs bērnībs taciņas. Vasaras smarza. Un kas tagad ? Auksts un slapjš.

Sadomājos par to daudz pieminēto medu   Biju maza, kad dārzā ielaidās bišu spiets. Un tētis izlēma, ka līdz šim nav, bet mums būs bites! Kas nozīmē, ka aprīkojuma pa rokai nebija nekāda. Un prasmju arī ne. Vēl tagad atceros to skatu- ar mutes bļodu uz galvas, kas apsieta ar marli. Pats bija satraucies un attiecīgi arī bites to juta... dzēla... bet medus kopš tā laika mūsmājās arī bija. 
Labrīt!
Prognozes pretrunīgas. Vēl pāris mēnešus lietainas dienas un skat- būsim jau adaptējušies...
Konkrēti es pie vēsuma un lietus aklimatizētos ātrāk kā pie sutoņas.

Nevarētu teikt, ka man trūka lasāmvielas, bet laikam jau kaut kas piesaistīja. Izlasīju no vāka līdz vākam lielo, biezo biškopības rokasgrāmatu dzeltenos vākos, kura tika iegādāta augstākminētajam notikumam par godu. Un, ja jau par to teikt, esmu izlasījusi arī mednieka rokasgrāmatu, traktorista rokasgrāmatu, elektriķa rokasgrāmatu un divgadīgu šuvēju kursu pierakstus...

Threads uzdūros postam arī par bērnības paradumiem..kāds jautāja, vai arī bērnībā selgas cepumiem apgrauzi apkārt tam vidus uzrakstam" selga" un tad to vidiņu kā tādu dārgumu pašu pēdējo..es tā dariju..un vēl vafelēm kārtu pa kārtai..vispirms pašu vafeli uzmanīgi ar zobiem nolupināju, tad nolaiziju pildijumu, tad atkal vafeli..arī tagad mēdzu tā niekoties..

Lielajā dzeltenajā biškopības grāmatā bija visādu puķu un augu bildes. Iemācijos no tās augu nosaukumus.
Tagad, kad biju mežā sēņot, ļoti smuki pa pudurīšiem zied mārsils. Laikam būs jāsalasa tējai.

Bērnības garšas ir burvīgas atmiņas. Protams meža zemenes ar mellenēm kopā šķīvī, pāri piens un cukurs, piena rīsu zupa ar rozīnēm, bada pankūkas, tauku maize, šūnu medus, rūgušpiens ar cukuru un kanēli, cukuriņi un sarkanās ērkšķogas, pie mums augušie saldie ķirši. Mātesmāte vārīja garšīgu mannā putru, lika šķīvī, pielēja pienu tā, lai veidotos mannas saliņa, uz tās lika ievārījuma piciņas un stāstīja, ka tā ir Robinsona Krūzo sala uz kuras aug dažādas ogas. Es biju sajūsmā. Tiesa, man nekad neko nepienesa uz soliņa vai upmalā, ēst drīkstēja tikai pie galda.
Negaršu pirmo vietu dala upenes un skābputra. Negaršo arī pelēkie zirņi un skābeņu zupa.

Rokas nost no skābeņu zupas! 
Tas ir svētums.

Versij, nomierinies, es tai zupai klāt neskaros, Tava porcija ir drošībā.😇

Keksiņi ar banāniem, bez cukura.

Redzēs, vai mazdēlam garšos.

Keksiņš ar banāniem vai mazdēlam garšos?))))))... labs))))
nopietni, vai tad tur vēl nav zīdainis... un jau keksiņš)))))... nesteidzini dzīvi, labrenci... vai Tu pretendē uz mazdēla atmiņām ... bērnības atmiņām par banānu keksiņu no omes.