Sol, es ir pēc dabas īpatnis - vienam pašam nesūcas

Frīna izrādās labdare būt ... nu gluži vai maķ Tereza

Labrīt... Palasos, te jauni personāži uz 8.martu uzpeldējuši... Bijis incanti...

labdaris ir tad kad atdod to ko pašam VAJAG...

Anks, nē... tas ir moceklis   Vai dažreiz vienkārši muļķis

Varavīksnīt, vnk dzīva smaka ... tomēr labāk nekā sprāgoņs
Ai ... nu nezkapēc nedod miera man tas Tavs niks ...

Tad jau izriet, ka ja es kādam uzdāvinu to, ko pašam tāīsti nevajag - esmu nelab-daris
Wow ... nudien neesmu nekāds pozitīvais tēls, bet tik tālu vēl nebiju aizdomājies

nu labi sacisim tā to kas pašam noderētu, bet atdod citam, tā ir labdarība...
ja atdod to ko nevajag tā nu gan nav labdarība
ja vplesej TU laimigi tiec vaļā no sev nevajadziga krāma..tam nav nekāda sakara ar labarību..
vot ja ziedosi pamatigu summu un pats sev nenopiksi kādu jaunu krāmu..
ta būs labdariba

A ko - Frīna tak varēja to šampīti pārliet savā trauciņā un stiept uz māju pusi - avosj kādreiz noder!

Anksa, gribi teikt, ka man vajadzēja uzmest lūpu, skaļi paziņot, ka grādus nelietoju, un kaprīzā balsī pieprasīt lai aizvāc to dziru?

frina, saruna sākas no ta ka vplesejs Tevi nosauca par labdari..
man vienlaga ko Tu būtu darijuisi..kaut ielejusi podā..nav starpibas..  
vai atstājusi neskartu

Ojs, nu kāda es labdare, ko jūs.
Es tikai izmantoju iespēju iziet no situācijas. Ja tāda nerastos, atstātu dziru neskartu, jo neviena VP, kuram to burbuļūdeni atdot, tuvumā nemanīju.

Man gan liekas, ka labdarībai nav tiešs sakars ar sevis ierobežošanu. Ja man majās, piemēram, ir lieks skapis - pārkārtoju istabu, un skapis vairs tur neiederas - un es to atdodu kādam, kam tiešām vajag, tad abi ir laimīgi. Ja es atrauju sev kaut ko vajadzīgu, tas otrs ir laimīgs, bet es ne visai... napig kādam jābūt nelaimīgam? 
Frīnas stāstā arī ir divi priecīgi cilvēki - forši!

Lia, cepums Tev!

tur jau tā lieta, ka īsta labdariba atraujot sev jājutas laimigam..tas attiecas uz visu rīcibu,  lietām, naudu un galvenais laiku
bet līdz tam ir jāizaug..es neesmu izaugusi un neticu, ka izaugšu..

Labrīt:))Man šķiet, ka labdarība, tas ir diezgan plaši.Atslēgas vārds varētu būt -laba darīšana-ja atraujot sev, vai neatraujot, bet palīdzot otram, ir izdarīts labi priekš kāda cita, tad tā verētu būt, jebkurā gadījumā, labdarība.Foršāk jau protams, ja tas tiek darīts ar prieku, bet, ja kāds ar neizjūt īstu gandarījumu, bet otrs ir pabalstīts, tad galvenais tomēr ir rezultāts.

Anks, kur Tu izlasīji, ka tā ir īsta labdarība?? Man gan liekas, ka tā ir kaut kāda askētisma vai moceklības filosofija... padomā dziļāk - man nekā nebūs, es visu būšu atdevusi citiem, un būšu baigi laimīgā. Un ko es būšu izdarījusi ar tiem, kam būs visas manas lietas, laiks utt? Padarījusi nelaimīgus (saskaņā ar šo domāšanas veidu)!   Šie atjēgsies un būs dusmīgi uz mani... fiksi meklēs, kam tos labumus atdot... a nevienam vairs nevajag, jo visi grib būt laimīgi...  

nu ja sarežgīti.protams ja Tu atdot to ko Tev nevajag, bet otram vajag un noder un visi apmierināti..
tas ir forši..bet īsti labdariba tā nav..
ka Bībeles stāstā par atraitni, kas atdod pēdējo kas viņai ir..jo kādam vajag vēl vairāk..

nekur neizlasīju, pati izdomāju

VP burbuļūdeņus pārtikā nelieto, viens paC jau nu noteikti ne!

Vot i negudrojies tad par šo tēmu

Un vispār - moceklība nerullē (nekādā sfērā). Tur nav laimīu beigu.