Dejoja dejoja, gaisā plivinājās..,
Savos spērnos tverot vēju,
Kā maigos glāstos to skaujot -
Žāvējot rasas piemērktos sprnus!

Kam šaušalīgi šalkojošās brāzmās,
Kā likteņa ironijai pretī skrienot..,
Kā brīvā gribēšanā.., negribas,
Uz nakti ziedpumpurā kļaujot savus spārnus..!;)

Gribu, gribu - sev noteicu - būt ļoti gudrs,
Man darb’mācība sirdij vienmēr zināmi tuva!
Kā zīmuli asinot starp zobiem, ne aiz auss bakstot,
Kā cietos riektus pa reizei uz gudrības zoba graužot..

Ne bioloģisko procesu spējās - ko lūkot,
Kad naktsdzimteņi nakts aizsegā izbiedēti plosās!
Kā mītiskas būtnes, kam ačtelēs savādi spokains spīdums,
Stindzinoš sastingums nemaņā pārņem - tos nakts mirdzumā raugot..;)

Kā petrolejas apņemtās lukturu gaismās,
Dūmakainu elpu, attelpas dvašā vēl pūšot,
Pie trīsgaismu staros apņemtā staba, klusībā stājot,
Kā noskrietam zirgam, reiz gribas stāt!

Un nebēdnīgā auzu tarba, kā kaklā kārta kulīte,  
Ko uzkodās stiept sev līdzi lemts, pa reizei arī spļaujot,
Kā nebēdnīgā dzīves priekā, kad uzkodās vēl ābols sīvi gards,
Ko klusībā sev taupot - līdzi stiept vēl visiem ļauts!

Slīganā solī rikšojot, priekam, ne bēdām sevi jūdzot,
Prieka pārņemtā pasaulē, sniega vērpetēs strauji vēl dzenot!
Kam prieks, kam bēdas - to jāstiepj kopā mums -
Gan Tam kas jūdz, gan tam.., kas vēl gatav to visu vilkt!

Mierpilna sniegotos ceļos..,
Domās pār pasauli skaisto:
Egles zarā čiekurus skaitot,  
Skrejošo zaķpēdu soļos ejot!;)

Ne zaķa dabā, vairs brūnam būt,
Cilpas metot egles pazarēs tumšās,
Ne pelēcim vilkam uz mēnesi lidot,
Ne lapsai kopā ar vilku vēl dejot!;)

Maniem sapņu zirgiem,
Zvaigžņotos padebešos traucot,
Sarmaino krēpju vējainās šalkās,
Griežoties, vijoties sniegpārslu priekā.
Zelta pakaviem ledu laužot,
Mēness putekļos dzirkstis šķeļot,
Mēnesnīcas gaismā, līgani šūpoties tīk!

Apskaujot rokām pasauli skaisto,
Sapņaini ledainos tiltus ceļot.
Naksnīgo pastaigu ilgās ejot,
Sidrabzilās jūras tālēs lūkojas skats -
Kur neziņas miglā tinoties;
Noslēpumainos skatos vijoties;
Nebēdnīgi majestātiski burvīgos tēlos mijoties.
Mierpilni vizošās sendienās līgani ieslīgstot!

Kā sendienās, kad ceļa meklētājiem atveras skaistākie vārti,
Kā sapņu pasaulē sen meklētie tēli!
Ar domu dziļo, kas zvaigžotās segas rakstos,
Kā priekā nesto gudrību tīro,
Kas seģenē austa, kā mierpilnos vējos šūpotais miers!
 .. gribējās ko skaistu nosapņot!;)

Es dievinu dejojošas vellatas - sārtos bruņčos,  
Kas attaisno uz viņām liktās cerības!
Ak, skāde, ka tādu šeit maz,  
Ko priekā apdziedāt var:

Ak, māņticība vecā!
Ko pieburt vēl Tu spēj:
Kā sātanisma sārtā
Jeb vecu deči apkārt metot;
Sevi dedzināt - ugunīgā peklē!
Kā vellatas pārņemtās liesmās,
Kas skandē Sevi plosošās mokās;
Kas pat ļaunuma pārņemtākos murgos;
Kā šarlatānisma vajātos skatos,
Ne izraidīto - sāpju pārņemtās mokās,
Kas acīs cērtot, steidz un teic:
Aizver aiz sevis durvis!

Jā, ļaunuma mūsos daudz:
Kur komunikācija ar dialogu satiekās;
Ne runa vairs, bet kliedzoši vārdi,
Skat’ - vīru pēc cepures skatot jeb redz’,
Meitai vainadziņu nost ņemot!!!;)

Deserts..

Kā dzirkstoši mutuļojošā priekā;
Rūgto asaru piliens kad krīt,
Rūgtenās laimes pārņemto priekam,
Gribas pretī - saulei skriet!

Cik pareizi, ne pravietiski,
Ejot sapņaino domu līganā varā?
Griežoties varas līksmē pārņemto dejā:
Raisošā dzīvespriekā raisoties;
Savos sapņos valdoties;
Domām pieķeroties;
Atmiņām raisoties!

Apņemot to, kas palicis vairs,
No vecā, no jaunā - ko paturēt vairs?

Ne šajā saulē vairs ceļot, ne dejot,
Kā laika rituma griežos;
Ne vētru vairs celt -
Burbuļu pārņemtā glāzē;
Smieklos un asarās vairs,
Meklējot zaudēto prieku sevī!

Ko vairs, kad spēju nespējā meklē,
Kā romantiskās apcerēs - iespējamo!!!;)

Sestdienas vakars, uzlūdz dāmas;)

Kur makro mikro eko sistēma - 
Politika pareizā?
Ne lupā skatoties,
Bet ražotāju birkās mēroties!

Kas kails un izģērbts,
Kā pliks uz nārām;
Ne sauļojas pa vecam
Bet sviedros - žāvējas uz lāvām.

Ne palagos vairs tērpti gudrie,
Kam pazoles tīk atmēkšķēt..,
Kam sakraments vairs,
Ja zīmols jaunum jauns!

Kā lukss, un prior zem vip -
Ietērpts ar glanci..,
Kā pirts slotas pelnoties,
Ne vairs karstumā peroties!!!

Ehh, mūsdienu jaunatne,
Kad ielās gāja. 
Ne nozombēti savā atklātībā,
Bet gudrībā savā,
Ne dialektā minot,
Bet savās alkās.
Kur brīvība dārgā,
Zem saules!
Kā pamests ozols,
Kur tiesa taisnā,
Kā pamesta sile.
Zem akmeņiem meklējot,
Ne pārdesmit verstēs,
Savu iedomu tēlos,
Ko gribas vēl paust:
Kā jaunība dzestrā,
Ne neasa skapts,
Kur atmatās ejot,
Vēl maizi gūs zirgs;
Cik judžu vēl, jānostaigā,
Lai saprotams kļūst,
Kad nemīlot..
Viss niecīgs un mazs!
Kā perēklis,
Ļaunuma pārņemtais,
Tik mazsvarībā ieņemtais,
Kur doma cēlāka,
Kā sazin, nezin, kas?
Es tieku galā pats!
Pats, pats..,
Tā tēvu tēvi stāstīja,
Nekas nav mainījies -
Visuma galā - es pats!

Kam tas, lai attelpā vēl gribas gaisu ievilkt,
No visa tā, kas uzmācoši brīvo gribu smeldzē grābj;
Kā savu - kam ne izvēles, ne gribas paustās -
Kā caurbirai uz tukši cauro sietu/sieku domās skatīt!?

..
Ehh, politika svētā, kad visus apgrābsta,
Ne ekonomiskos apvērsumos ceļot,
Bet plikus izģērbjot..
Kas slikts, ja plikākam kā nāburgam,
Vairs nebūt..;
Tik panākstos vēl aicinot,
Jādomā.., ko atradīt!
Ja viss jau atņemts/paņemts..
Un slavas dziesmās apdziedāts;
Ko vairs vēl var atņemt,
Kā to - kas vēl pieder pašam!!!;)

..;)

Un tapēc.., vien vērts,
Ko sākt no sākta gala,
Kas nebeidzamā cīņā jau iekarots,
Ne pārspīlētos spriedumos ieciklējies,
Bet savos atrisinājumos,
Jaunos ceļos ies!
Savāds, savāds,
Kam domās savās,
Vēl sevii neiepazīstot,
Jau kūleņus pār sevi metot,
Kā nebūtiski spaidi,
Kam glāsti..;
Ja tālāk jādodas:
Kur zemē šājā, kur dīgstoši asni,
Zāles stiebros, tvarstot nebūtiski asi,
Griežot rokās - zelta vārpas skaujot,
To saru asumā vēl lauku vālos plašos,
Dzīt savu domu zirgus,
Ne spējā, bet gudrības spēkā valdoties!;)

Kapēc gan vēl vairs atlikt valstij aktuālas tēmas;)

Skauju, skavoju, ne no tēzes,
Pragmātiski apņemot vareno domas;
Kam dēļ, kas nesaprotams,
Kad putekļus slaukot,
No banknotēm vecām -
Gribas vēl dziedāt un diet’!

Kā toreiz, savureiz pa jaunam,
Ne citādāk, bet savādāk!
Mazliet progresējot,
Ļaujoties, ne aizkadros kūtros,
Pie sevis - domās slīgstot!

Kā nebūtiskā maņā,
Meklējot, ne spējā rodot,
Radot, ko jaunu.
Piesaistot, atmaskojot,
Spēlē, ko jaunu!!!

Mītiski, sevī slēpjoties,
Apziņā savā ļaujoties,
Korektumā marķējoties,
Piezīmēs ļaujoties..;)))

... netici, nevajaga,
Notici, spēj!

... mēs toksiski savā laukā,
Kā magnētisks spēks!
Ne polos meklējoties,
Bet savā radošumā spējot;
Kas neskaidrs vairs,
Ja tīkami viens otram,
To citiem vērtēt,
Kur radošuma gars!;)

..labirinti, kā sapņu dārzi,
Gribās saprast, izprast,
Ko vēl tie no manis slēpj!
Cik necili - vārdos klusējošos,
Spēj - atdzīvināt klusējot!
Kur slēptākās domas:
Atdzimst, rādot ceļu,
Nebūtībā esot, jaunus ceļus vēl iet!;)
Man vienaldzīgas sērīgo domas,
Ne sevī, radoši atjaunojoties,
Bet tverot to, kas jau Savā Pazemībā Sen Grimst..:)))

Ak, trīs dāmas, ko viņas mīlēja..,
Ne deju soļos ejot, bet mītiski sprēgājot!
Ko vairs lūkot: trīs dāmas;
Visuvarenas - Par visu un neko!

Kā apgarotas pēctecībā,
Ne citu valgos, slēptākos;
Kā dienišķo maizi lūdzot:
Iztikšanu sev nodrošinot;);

Kas jauns Šais mājās?
Kā neieņemams cietoksnis;
Kur citu vārdiem aplauszties,
Un meklēt mājas citur;)

P.s. tas tauta.lv. veltīts, kad vip pajautā iekš kopas, ko citādi - nekādi; pat stipri nosacīti - kādi, cenšas laivu uz ūdens noturēt.. !!!;) Kā būtu, ja manis nebūtu, vairāk diskutētāju būtu? Neviens To neliedza: Par visu un neko; vai attīstījās doma un spēja - par visu un neko; Ko tālāk.. doma jau Ir, spējat, varat, attīstat.. ziedojumiem atvērtas!;)

Strīds būs.., noteikti;)

..piektdienis, kapēc Ziedonis, ja Z.Mauriņa un "Uzdrīkstēšanās"; "Liepu lapu laipa" .., kā Hazāru vārdnīca visās krāsās.., kas vēl Tev nesaprotams un svešs kā krāsu grāmatā lūkojot un atklāsmē ejot!;)

Nezinu, nezinu.., bet reāli:;)