Viens asras piliens lielajā jurā,
Kā komposs, kam mērķa nav..,
Tik vējaini miglā tverot..,
Kur sapinušās buras maldās.. .

Ko tvert,   ja atbildes nav,
Tajā.., ko sen jau meklē,
Caur aizvērtiem plakstiem,
Kam acis atverot.. to neredzēt!

Varbūt maldos, izmisumā krītot,
Ļaujos.., neziņā taustoties,
Maldugunīs lūkojot..,
Galu neredzot, cenšos tālāk lūkoties.
Celies, tālāk ej!;)

Vīdot neziņā, kā sen pamests krasts,
Kaut kur nebūtību tālēs - kā grimstoši vizošs masts,
Ne vēja, ne buru, tik roka, kas auklu tverot..
Sauc: celies, tālāk pats!

Ko retoriski paust, ja tvēriens spējš,
Kur zeme, kur krasts, kad vēja nav..?

Ne vēja vaina sapītās burās,
Kas tikai brīvībā spēj atvīties
Un saules gaismai raisototies,
Spēj iepūst brīvās burās!;)

Ko daudz cildeni neķītros apcerējumos ņemties,
Ja ne raisot, bet dīkstāvē laivu šūpojot dreifēt nizināmos ūdeņos plašos..!!?;)

Hmmm.., nezinu ko paust.. .
Jūtos kā atsaldēts dārzenis..
Kuru pa šķīvi bakstot stumda un griež..
Kā preparējamu orgānu, ko zem lupas citiem tīk likt!;)
..
..
Stīvi lunkani sitot pret vara sienu,
Augšup lecot, sienas skrāpējumā  rakstot..
Kas citiem dizains, bet var būt mokas,
Kā trausla māksla, kam vēl vērtībā celties..!

Domāju, var būt pasaules mokas,
Kurām nav vērtības, kad apkaro centības..
Kur spīganā zemiskumā ejot,
Šķiet vellatas pātagu vajag..

Kā zobenu, kas cērt asi,
Un rētās uz sienas skarbi raksta..
Kā marionete, kas galvas cērt..
Un kurvī liek vienu pēc otras..

Tik nesaudzīgi skarbi..
Reiz liktenis spēlējās ar galvām..
Kas nodevēju kārtām vēl jātiesā reiz būs..
Kā pasaules kronis, kad sevi kronējuši!;)

Tiem vēsturē vieta, kā mantojums cēls..
Kā rožkronis pār svēto galvām..
Kas sevi iesvaida un svētī..
Un uz atvadām spēj - svētos tīstokļos tīties ...

Gana tēsti nodrāztie jēdzieni,
Kuriem pamatojums - kā karsta darva!
Tikpat skarbi apsvērumi..;
Kam jēgas nav.., un vairs nekad nebūs!

Apcerēs raugot, kā dzirā brūvētā,
Naidīgā vairogu saknē, kā skalu balķus tēšot,
Šķietamā aizsardzībā vienmēr raugoties..
Kam zināma pietāte pret slavu vairoto veroties ..

Kur cietoksnis.., kā mūris zinībās bijis..,
Pār ko ne visiem ļāunuma pārņemtiem,
Reiz zinību gūstā apņemtiem,
Savā bijibā un teikšanas pretestībā nolīgtā ...

Kā likums un taisnība, kā vienots vesels,
Kas vienoja.., un ar pirkstu bakstīja..
Kam taisnība, kam delvera lāsts..
Uz zemes šīs.., kam tikumībā pieaugt vēl būs!

Murgs, ne apastrofs,
Citiem.., tas sarkasms un pagāņu māņi,
Kā patriotisms.., kas no ciema uz ciemu staigā..;
Kā pērkama marka..,
Ko līmē uz visa - ko tālāk pasūtīt visiem vēlme!;)

Smacīgi domāt, ka gaisa trūkums,
Kaut kaklā iesprūdis kamols rūgts.
Kam rasas piemērktos acu kaktos lūkot,
Ja skropstās jau sarma zogās un kūst..

Cik jūtīgi orgāni, ko sauc par redzamību tumsā,
Kā bezsvara noliedzošā stāvoklī ejot pār laipām,
Kam maņas, ja sitot pa dzirdi aso,
Krīt bezdibeņa paļāvībā plašā.. ;)

Cik klusi piezogas vecums,
Kā jaunības smarža un garša..
Kā atmiņu dārzā senā..
Gribas iekrist un izbaudīt patiesību skarbo!;)

P.s. arī man ir savs viedoklis, kad gribētos aiziet.., bet vēl nav lemts!;)

Nav nozīmes vairs kādā formā,
No netīrības mūs visus atmazgās.

Nav jēgas lauzties durvīs aizslēgtās,
Kurām atslēga tik paredzami viena..

Kaut raudot domās plosies savādās,
Kā māņos, kam nebeidzams ir gals.

Kā svēto domas pērkot savādās..,
Apcerēs raugot - savādi psihie ārdurvē plosās.. .

Kam herpes nemetās ne šur, ne tur,
Tik aukstuma vaina, kas sirdī kā plēsēji knābj!

Kā atrauga, kam indes slava,
Kā hepatīts kā zvērīgs posts..;

Ko daudzu murgos lūkojot, kā neadekvātos,
Kā pareizi skatot sāk rasties - tiem acīs svelmīgs skats!

No kā visa reiz izrauties vēlme,
Caur sevi lūkojot kā nebeidzamā prizmā;

Sajūtu caurlaidībā, kā asinsritē spiedienu mērot,
Uzbāzīgo deficīts kā psiholoģiski nebeidzams lāsts..;

Tāds vēl nav manīts, bet izvēlē stiprā,
Darbnesīgā projekcijā raugot, kā farmācija farmāciju aprij..,

Pat neziņā mīņājoties un rokas lauzot, tupi stābot uz vietas..
Sāk blakņu atkarībā krist kā mušas, kam vēl bij lidot..

Kā dīkstāves turētā dūrē, kā citukārt memuāros pausts..
Jeb Vērdiņa nozīme zūd!;)
.. 
..

Kam vis šis saspīlētais murgs,
No sapņa, kas celšoties - vari staigāt!

Zināmi tēli kā vēsture..
Caur šīm durvīm ejot - jaunību atgūsi!

Bet pārējie kā truši, kas ne kā pelītes,
Gaida savu rindu - kaktos satupuši
Kā autopsiju gaidot, kam vēl ne savā svēto kārtas mierā iet!!!;)

Kad tīk uzlokot, kas acij netīkami skaists,
Kā inkubācijas periodā, kur olu perēšanā..;
Kā konveijers - caur prizmu, kad lūkojas tajā skats,
Kā atpalikušo ieiešana jaunā ērā:

P.s. valsts mēroga nozīmīgi projekti.., kā vārdā miljardus tērēt,
Ne ekonomikā, ne politikā.., bet farmācijā!
Vai zāļu lielvara to sponsorē, vai tirgū līdzsvaru ievieš?;)

Pat nezinu ar ko sākt?
Situācija tik kutelīgi kutelīga - ka skudriņas pa visu miesu skrien - jocīgs epitets!;)

Ja debloīdiem kā kroņmantiniekiem tīk savā vaļā tīksmot,
Man akurāt grib’-negrib’ vēlme domu lidojumā līksmot:
Man šmoris plītī, un mērcīte asā uz plīts top,
Kā līdzsvars starp mierīgi aso, jeb pagaidi vēl..!

Kā saldenskābā marināde - kā manas dvēseles serenāde!
Kam ļaujoties slēptās aplēsēs - kā kampiens jeb prāts kā nazis ne-ass!

Man tīk gan kvēpināti, gan šmorēti dabīgi savā sulā,
Mazliet tīstot un mīcot marinādē, kā pastaro tiesu gaidās;
Tikpat, kā sen gaidīto jauno recepšu gaidās ..!
Vēsā mierā - gan gatavos, gan veidos..,
Kā arī izsniegs uz galvojumu, kam apetīte vēl rosās!

Manai gaumei nav nozīmes, to nosaka citi - kā pasīvi skati,
Tik kroplīgā domāšanā lūkojot, kā - stils un gaume - kam seko "laipni lūdzam!".

Mazliet deduktīvi, bet man patīk rosīties pie karstiem grādiem..,
Kur rezultātā sanāk šmoris gardum gardais.. .
Tik gribas jautāt savai apetīlīgai vēlmei: vai sist pašai pa nagiem;
Vai pakļauties citu vēlmei kā priekam - apraujot domu jau radošos pirmsākumos!;)

Dīvains epitets, nezinu kā lasīt?
Varbūt pieslēgt autonomo domāšanu..;)

Radoši, stenogrāfiski, acis nebolot,
Bez aktīvām jūtu izpausmēm - jūs ko?
Kam dēļ.., no mušas ziloni izpūst?

Man vairāk tīk bioloģiski piecirst kanti gailim,
Kas skrien pa pagalmu, kā cirvja cirtienā zaudējis galvu!
Lai skrien - kā kontuzēts; paklaigās un sirdspukstos rimsies,
Kad karstos tvaikos pliku ģērbs, jau miesās pakļāvīgāks būs..,
Un svinīgi ar godu, kaulus skrubinot - kas citam dzīvība, ne vairs bads..!
Pie apetītes labas, kā vaigu sārtums, kam bālums ne no svara vairs!;)

Es tā aiz gara laika.. komunikācijā ejot!;)
Preparējot visu kas uz galda, vai miskastē mētājas..
..
Kādas apcerīgas domas, piemeklē visus svētos,
Kas pelna kā - sabiedrības labums!
Majestātiski tērpjoties citu skrandās..,
Un, izrādes tērptos lindrakos atrādoties..!

Tik dīvainās sajūtās ejot..,
Miers pīšļiem, kas nespēj neko cēlāku dvest!

Kam izaugsme cēli trulā lemesī griesta,
Savdabības skatpunktos vērtēta,
Kā patvaļīga darbošanās savā jomā,
Un smīkņājoša parodija jeb tālāk ejoša smagma!

Kam pīšļos meklēt dzīvu miesu,
Ja spārnu nav, kas pretī gaismai ceļas kā tīreļu zvani..!

Var smīkņāt kā propoganda atklātai zalvei,
Kam sazvērestības teorija vēl ne tik sveša..
Kā mātes piens aiz lūpas dotais,
Ko nebūtiskā pareizībā citiem modē apgūstot tīk noslaucīt!

Kā gārša, kas savas saknes izstiepj nebūtībā seklā,
Pa visu sev atvēlēto lauku, kas ne pašas cildenums bet vara..,
Kur zaļai zālei dīgt, kad ēdenes ābolam zemē - nekostam krist!;)

Skaista dziesma. 
P.s. pretīgās politdebettes.. ;)

Smagos valgos tinoties,
Atzaru vālos veļoties,
Kļūdainās cilmes meklējot,
Degsmē tās ceļot, ne nievājot..;

Trīszaru nervos ārdotos,
Spoguļkamerās lūkojot,
Šķietamā paradoksā ejot,
Pašapmirinājumā sev dvešot..;

Kā apmātībā pārņemtam,
Kam savu domu nav..,
Tik slīpējot visu veco..
Kā zināmu paradoksu..,

Kam nav ne domu, ne ceļu,
Ne pie kā pieķerties, ne atgriesties,
Tik ēvelējot skabsrgaino dēli..,
Kam neko jaunu vairs neiegūt!

Tā šīsdienas mana doma..,
Kas tramīgāka, kā citukārt,
Kad jāpielāgo savi soļi,
Kā šīsdienas oma..,
 
Kas paredzami neparedzams,
Kam atņemts tas, ko nekad vairs neatgūt... ;
Kur vārdos paustais..
Vairs nekad dzīvē neatgriezīsies:

Kā doma, kas pausta citukārt..,
Jau kārtējo reiz kā jauna,
Tik pat veca kā līdz šim..,
Kam noilgumā jau sen laiks krist!

Un svētīgi, kad piezemējoties,
Uz krēsla labpatikā sajūtās grimstot..,
Mazliet provakatoriskam esot,
Bet tomēr savam esībā esot!

Cik sveši - šie visuvarošie,
Kas nāk no mūsu vidus,
Kā pieaudzētiem matiem, nagiem..
Tik savādi uz kartes šīs..,

Tik tīri, kā dezinfekcijā mērcēti,
Kam marināde kā sastāvdaļa..
Ne uz pannas, bet plaucējami..
Kā saskanīgās sastāvdaļās satikušies!

Man prieks, ka tā..
Jo kā gan savādāk..,
Tas vis jau piegriezies..
Kā struktūrsistemātisks piegrieziens..!

Ko drīkst, ko nē..
Kas esi, kam jābūt..
Ko lieto, ko pārlietojies..
Kad bezsvara sistēmā ej..;

Cik paredzams balagāns,
Kad satiekas poli..,
Kur auksts, kur karsts..
Ko dzesēt, kam miglu acīs pūst..

Tik tupi laiki vēl nav redzēti,
Kad akordos diktē:
Kad sasniedzot mērķus..,
Citiem tos neiegūt..!

Vai tiešām tik zemu jau,
Šeit vis līdz kliņķim..
Kad jāturas pie vis dārgākā - 
Kā disciplīna - kas demokrātija!

Vai tiešām reiz šis savādais murgs,
Kam komunisms asinīs..
Mūs nepametīs kā sērga,
Kam citādāk bij iedalīta lomu spēle?

Cik saprāta daudz,
Ka viedoklim pamatojuma nav,
Un diezin vai būs,
Kā atskats uz padarīto..;

Kur kļūdu koificients, kur izaugsme,
Kur saskarsmes brīvība un socializēšanās?
Tie jautājumi, kas plosa sirdi..
No tiem, kas to pēta un pauž..!

Kā atzars vienotai sistēmai,
Kā nācijas māja..,
Kas vienota vairāk kā agrāk..
Kā drošības spilvens -

Kurā jebkurš jūtas drošāk par drošu!!!;)

Ko lieki piebils, ja laiki grūti,
Kā situāciju griežos,
Kā vēji sīvi..,
Kad dodoties tālāk,
Ekipējums pareizāks vajadzīgs!!!;)

..;
Kā hiperaktīvs, ko kaktā stumdīt vēlme,
Ne slavas dziesmas dziedot..,
Šai klusai valdībai,
Kam debatēs ne spēja..,
Uz visām pusēm "šķaudīt"..
Jeb ne tā kļūda,  
Vai pareizāk -
Pat iespējamamībā nav iespējams vairs pareizāk,
Ko šīsdienas debatēs, kāds apspriežoties ar visu gudriem - visiem visgudrāk domu pauž!;)

..;)

Saprotu, ka diskusija ir ar cilvēkiem..
Ja tādu nav, tad vērts ielūkoties citu plaši atvērtajā  pasaulē:)


Fantastika, kā nebeidzamais stāsts,
Škirot lapas.., un esot pa vidu - starp jauni veco un nezīnāmo,
Pat aizsapņojos.., kā būtu:
Saprāta robežās mērot un rokās tverot,
Gan apziņu un saprātu,
Kam strīdos vēl samērīguma cīņā iet!

Cik labi, ka tālu no visa, kas mācīts un izvēles jeb vēlējuma formā pausts!

Kas gan slikts, ja vēl runājos..,
Dod dievs šai domai vēl 100 gadus!

Ehh.. pārlaidu domu pār bortu..
Un glābējriņči pametu..,
Lai pati tiek galā.. !!!:)

Kā man tīk vienmēr no jauna iemīlēt ko jaunu;
Gluži kā kurpes jaunās, kad labpatikā spārdos un ārdos!
Kā tāda kaza, kas cenšas galašās kā modernisma laikmetā iekāpt,
Kur visi tik smalki, bet man tik nedabiski: ziniet - pie vienas vietas!

Kad galopā lecot: cits ar vīzēm, cits ar kurpēm, cits ar basām kājām!
Izvēlei jau vairs nav nozīmes.., kad tik lec, un sviedrus lejot dej.., tik savādos soļos;
Līdz raujot visu nost.., kā plikais karalis uz plača, kad atrādīties savam galmam nāk!;)

Truli sakot: nosist gulbi;
Jeb aizmālējot acis pagātnei..,
Kas pārdabiskumā sāvā,
Reiz domās skaļa bij’ .. .

Cik patiesi maldinoši,
Atskabargainos spaidu veltījumos..,
Nebūtiskās rokrakrakstu gammās,
Vārdkopu locošās atskaņu atskaņās...

Tik pārredzmi falši,
Kā ziemīgs prieks!
Kā vasas svelmi baudot..,
Kur atpūta, kas palmas zaros kā svētīgi svētīta..;)

Ko daudz gan svētīgi vētīt,
Kad padibenes uz mākoņu malas sēdošās..
Kas savas kājas svētajā udenī mērcot,
Sistemātiski baltas un tīras - kā balti padebeši iet!;)

Cik viegli.., kad viss jau tik smalki pārredzams, Izaicinājumā viens otru tverot kā nebūtisku nieku..,
Smalkās peripētijās spēlējoties ar to - ne būt esošo..,
Ne drauds, bet draugs.., kas nākotnes acuraugs!

Spēlē, spēlē.., ko tu man spēlē..;)

P.s
Ak, cik glupi vis sanācis..,
Kad gribās TO tik tīru, kā baznīcas zvaniem skanot..,
Jeb altārgleznās skatot!
Nu palīdzi.., vienreiz, un pa īstam!;)
Kāds kapa klusums, kam atbildes nav un nekad nebūs... ;)

Kā spēle.., tik muļķiem - tā skanoša balva,
Kam skanošais tīk!!!

Pagātnes rēgi?
Labs jautājums akliem,
Kam patiesību alkās grimt..!

Ne rēgu, ne dievbijības,
Kam pagāniskais lāsts.. .

Kam acu māņi..,
Tīradnes avotā acis skalojot,
Nebūtiski ejot tur, kur acumāns..,
Kā jaunas dienas veldzējošos glāsts..

Kā tīradnis, ko apbrīnot..,
Cik ļaunprātībā nozogami skaists..

Tie māņi, reiz pausti kā teiksmas,
Kam šķietami atdzīvoties lemts..
Kā pavarda lismā skatot..,
Uguns liesmas vilkmē tā sentēvu dienās kā atmiņas  nāks..;)

Tik pārredzamas, kā nebūtībā zuduši spoki,
Kam atdzimt ik pa laikam reiz spēja...

Murgainas domas pārklāj šo lauku,
Kur bijām, kas esam, ko vēlējām citiem!
Kā cīņa bez gala un sākuma..,
Kura valgos centāmies dzīvot..;)

Ko daudz piebilst, kad sēžas vis kā smadzenēs aptvertot domu,
Kas sākotnēja.. un apastrofos, kā stila kļuda top,
Tik vēlmē ietērptā tā, kā stila kļūda kļūst,
Ko acīm tīkamām vēl uzlūkot vēl būs vērts!;) .. :)))

Lai miers un pīšļi savādo domām,
Ko citu skatam ne lūkojot pilnībā vēl lūkot!;)
Man, pareizāk, pat būtu nedomāt,
Jo citu skatus aptverot, tos uzlūkojot šķiet - kā nesamērīga kļūda!;)