..;)

Cik salkanās sajūtas pārņemta laimes ligzda:
Kam apcerot modernās tiesības laikam ritot;
Nevaicājot vairs, pat kaulaini kurlai - kādas domas?
Kur to visu nes, jautājums ass?;)

Kā nebūtība, kā aizmirstais sentēvu paredzētais gads,
Kam tīksmē vēl atvērtais gods un skats..,
Kā roku māņi, ko aizslaucīt citiem vēlme,
Apgarotībā līksmojot - kā vecu labais par jauno kad top!

Nu līksmē.., dejot un diet;
Kam vārdu šo nepatiesi valkājot vēl,
Kā anekdotēs modernās lietojot..;)
Jeb sentēvu zemē, kā cilnē veroties - atversies vēl jel Tas !!! .. :)))

Pār ko sentēvu dievi reiz pauda,
Kad labticībā mieru sev guva!

Saulriet, kad tu guli???

solarīt, tas tak vienkārši - viņas guļ uz maiņām: Saulriets rukā - Itiņa tikmēr atpūšas, bet pēčāk atkal otrādi.

Ak, dārgais draugs!
Tavs rosīgi darbīgais gars,
Manu dvēseli vienmēr priecē,
Kā dienās tā naktīs,
Ar visu sirdi, prieks, tavos acu skatos lūkot!

Cik ātri rit laiks, kā miegs, kam sniegs,
Ko nebeidzami gribas priekā apņemt... :)))

Tik maigs, kā putna piens,
Domās izolēti mīlēts..;
Ne sniegtā labpatikā,
Kā kārdinājums nepatikā!

Vārdos meklējot dziļu jēgu,
Varēšanu mīņāt, kaislībās slēptās...

Propagandā mēroties zem savas preses,
Neziņā tveroties sen zināmā spriedzē,
Kā nezināmā veroties,
Un  baudīgā "putna pienā" ķeroties!

... ;)
Kam spārni plati, ja domu lidojumā nespēj,
Kā tukšas domas slinkumā spārdot,
Tik paļāvigos skatos tverot,
Kam nebūtībā vis jau zudis..!
Atceries draugs, kad domās lidosi,
Piedzīvojot dienas, ko neaizmirst!

..folklora, tā vienmēr dziļa;)

..;)

Šī vakara apceres,
Cenšas un spēj,
Kā nolausts ilknis,
Ne airis.., kam tāli ceļi!

Nesavtīgi domā paustajā,
Ir tik daudz vēl ceļu nezināmā!;)

Kad ejot domās neparedzamās,
Kā Sapņos visskaistākajos - 
Apburošo pieskārienu varas pārņemtos,
Ne atgrūžot un noraidoši noraidot..;

Kas vēl ne iepazīts, kā nizināmos ceļos ejot,
Mums kopā vēl jāiepazīst..!

Kad viens otra pieskārieniem ļausimies,
Ne kā naidnieki vairs, bet kā jau draugi,
Kura likteņus šķīra un vienoja likteņa pirksts,
Tik nesavtīgā cīņā ejot...

Mēs atkal esam kā viens vesels,
Ko dalīt, vairs tik viscēlākiem mērķiem,
Kā balvu gūstot, kas paredzama,
Ne citiem to vairs gūt!!!;)

Kad mūsu sirdis satikās:
Kā naids un posts,
Kur mīlestībai reiz plaukstot..,
Kā skaistā Sapnī,  
Ko izsapņot ikkatram vēl būs ļauts.

Tik smeldzīgā sāpē ceļus mijot,
Grimstot sevī zaudēto atrast,
Glābjoties zemūdens dzelmē..
Gaisu ievilkt kā vēlreiz no jauna!;)

Kā es tev teicu: sargā to, kas mums visiem dārgs,
Tavos vārdos klausoties - kā melodijā burvīgā.. .
Kas citu vārdiem teikts.., un pasauli glābs,
Kā atvars, kur izrauties ne katram vairs ļauts!;)
Tas saprāts, ne varas kāre apmātā,
Kā vientulībā savā salā esot.. .
Saudzējoši skarbi domās un apmātībā ejot,
Kur saules gaisma vairs neiespīd!
Tā patiesība rūgtā/rūgtenā, ne saldum saldā,
Kad gribās būt tam kam esi, ne to ko radījis kāds!;)

Kā gan bez svēto dusmām, man arī tādas piemīt;)

Tupi stulbi bezmērķīgi klejojott,
Paradoksos ne apmātībā dejojott!
Nozombēts jeb savā atklāsmee:
Idiotismā tupā raugoties, ceļos tālāk ejott!
Amorāli ideoloģiju ceļott:
Rausoši skrienoši tarakānu bari visapkārtt,
Sprigani ložņājoši neadekvāti tipi;
Pasīvi kritiski slengos ejot,
Dziedininoši paškritikā attīstotiess!
Tieksmē uzkāpt visam, kas vēl rāpojoši dzītss,
Ne dzīvs, bet vēl kustas:
Kā dīvaini apgaroti zemisks tipss:
Kam sen bija laiks jau gulēt iet!;)

Bet viņš rāpo savās domās piktss,
Nesalaužamā jūtības pārliecībā ejošs,
Ne dabā redzets naids tik pārliecinošs,
Kad visuvarošās jūtas domājošai domai pieslēdziess..;)

.., baiļu pamācošās domās,
Spiedzoši rokās, apmigloto prātu tverott,
Kā apmātības pārnestāss domāss,
Tik kliedzoši bravurīgā vājprātā vēl tieši redzot,
Dīvainību spokainoss stāstoss, kur veras - vēl skatss ass!;)

Ja neziņā mīņājies .., pie duravām šīm,
Kur ideoloģijā - mēs vienoti!

Tik dziļi patiesās domās ejot,
Ko neapraut pat mazākai vēja plūsmai!

Tikai tu un es - kā viens vesels,
Un citam nozīmes nav!

Cik parodoksāla cīņa..;
Kurā mums jāatrod vienam otru..;

To uzlūkojot.., škiet vienojāmies,
Ka dažādība pastāv kā norma..;

Ne pārspīlēti varā panāktā dogma,
Kurai vēl cīņā ejot sevi jāapgūst!!!;)

Ak, domas.., kā ejošas savos viss svētākos ceļos,
Tik mierinoši uzjondot atmiņas viscēlākās,
Kā zināmo tieksmēs apvītās un slēptās,
Ne apziņas tīksmē meklējoties, bet - ar sevi kopā esot!;)

Kam tērēt laiku dārgo, kā "reiz bija un būs",
Ja "esam šeit un tagad" jeb noraujot drēbes - viens otra kailumā skatoties!
Kā nebūtiska drāna, jeb drāma - kas novērsties vienam no otra liek!
Kam drāma, ja sirdspukstos vienotos mums vēl kopā iet!!!, )

Ar pozitīvismu.. jāskatās uz lietām!;)

Kā mainītām lomās:
Tāds tēlojums kā acu māns - 
Iejūtotos citā pasaulē,
Kā reālistiskos maņos!

Vai tad no tā, pasaule ātrāk griežas,
Var būt dogmās ejot - tik, lēnāka kļūst!;)

Asteorīdiem reiz krītot - salūtā raudzīsim;
Zvaigznēs lūkojot priekā reiz dejā griezīsim!!!;)

Dīvaini savādāks, kā visas citas domas,
Kad pasauli iegriest - ne manas domas!!!;)

Ieskausim to savās sirdīs mīlestībā,
Kā domās, kas svarīgas visiem mums,
Ne atpazīstami stagnējošiem tēliem,
Bet sirds siltumā pārņemtiem arvien’ no jauna!;)

Laba..;) 4:43/4:53/ 5:03/5:12//5:20/5:36/5:44👍👍

Nevaru, nevaru,
Negribu, negribu..,
Tos vārdus ņemt uz mēles,
Kas garšu kārpiņām maitā omu!

Tikai domas vien, pareizās domas,
Gribošās apcerēs, sacerēs:
Veroši gaidoši, pieskarties taam,  
Kas apetītē salkani gards!

Kā majestātiskos brīžos,
Kad izejot uz "mēles",
Visu tīksmos apskāvienos..
Kļaujoties, krītot uz citu delnas..;)

Uzpūta vējš, aizpūta vārdus,
Skarbum skarbo vārdu plūsmā;
Mežģu mežģīnēs domājot domu,
Aplauzās saknes vārdkopās glaunās!

šausmas :)