Nju..ja koki mežā dauzas viens pret otru negaisa laikā, tās arī manuprāt ir ārpuskomforta bailes.
P.s. tas "negaiss" ir tāda panikas lēkme, zinu, ka cilvēks pēc avārijas arī nebrauc pa konkrētu ceļu, kaut liels līkums sanāk!

Par to ceļu taisnība. Gadiem nebraucu pa vienu konkrētu ceļu, kamēr mani nepārliecināja, ka tas pārvērties līdz nepazīšanai, jo ieguvis asfalta segumu.

Protams, ka visas nelaimes ir tikai galvās, - tas jau nav nekas jauns...

Man viena tradicionālā - bailes no augstuma, bet ne visos gadījumos. Un otra netradicionāla - bail pašai vadīt automašīnu. Ak jā, nepatīk mazas, slēgtas telpas un atrasties cilvēku pūļa vidū. Bet tās jau ar laikam skaitās pie izplatītajām 

Pirms zināma laika bija baile... ne peldēt... bet, ka peldot man tūlīt, tūlīt kāds slīkonis piedursies. Ir pārgājusi.
Pirms zināma laika bija baile no negaisa. Tik ļoti baile, ka savam šefam, kurš tobrīd kabinetā ienāca, ielecu rokās kā mērkaķēns kokā. Par lielu apmulsumu abiem  Ir pārgājusi.
Pirms zināma laika bija baile no glupām, neparedzamām nejaušībām. Ir joprojām.

man riebjas putuplasts, kad kaut kas tāda iesaiņots..
un bezē cepumi..uzdzen zosādu

Anks, tad jau tu Cielaviņu ar neēd..un Pavlovas?!

nē..needu..ir gadījies pieklajibas pēc nomocīt, tur tie bezē tādi izmirkuši..nav tik briesmīgi kā cepumi
bet neee..paldies labāk ņenado

Garšīgi runājat, jāiet saldējums apēst.

Jebkuru papiru kaartoshana un staigashana pa Valsts kantoriem!Veedaraa krampji, sirdsklapes un asinsspiediena celshanaas!:-):-):-)

Man ir fobija no dziļuma. Peldēt varu tikai līdz vietai, kur ūdens sasniedz kakla augstumu, pēc tam iestājas panika. Viduskolā peldēju tikai pa malējo celiņu, jo bija iespēja dziļākajā galā pieķerties pie kāpnēm. ja nebūtu to, tad ieskaiti nenoliktu un bgūtu nesekmīga. Ieskaidro nu, ka Tev fobija. 
Šogad sadūšojos uzkāpt uz prāmja. Lielos viļņus pārcietu samērā labi, paniku apturēju, kopumā bija labi, bet neteiktu, ka ļoti omulīgi jutos.

aldija- un lidot? Mana otra ’nelaime" (neskaitot negaisus), kas savukārt sagandē ceļošanas prieku-nu panikas lēkmju nav, bet lidoju nelabprāt, un laimīgākais brīdis ir, kad ļotenes ritentiņi atkal skar skrejceļu.
Man patīk, kad zem kājām jūtu mīļo zemīti. Nevis zinu, ka tur ir tikai ūdens vai gaiss.

Lidot man ļoti patïk, tur man nekādu fobiju nav. Un sevišķi man patïk brïdis, kad griežas. 
Tagad man plānā gaisa balons. Tikai nauda jăsakrăj. 
Un gribētos pār Gauju pārbraukt pări pa to trosi. Tai Gaujai gan drusciņ drosme jăsakrăj.

Nav fobiju... nevarēšu jums palīdzēt... nav ko pastāstīt!

nemānies?
Arī no sievietēm kājas neļimst?

Nenormaalas bailes no augstuma... panika iestaajas pat seezot masiina vai auto, kad tie brauc pa kalnainu celu, bet apaksaa bezdibenis... nervu tabletes bij jaarij... vienaa tusinaa za kompaniju uzraapos skatu tornii... kaa paskatiijos, kur esmu- viss... kajas miikstas un ar sirdi slikti...

bailes no augstuma es nemaz neskaitu- man liekas, ka tās ir ļoti, ļoti daudziem. Es nelabprāt eju pat pie loga, ja atrodos augstceltnē.

ja man piedāvātu dzīvokli augstāk par kādu ceturto stāvu, es laikam nevarētu dzīvot... nu varbūt ar laiku pierastu, bet būtu grūti ar to faktu sadzīvot...
mans sapnis noteikti nav Norvēģijas kalnus ampeklēt...

Toties 11.stāvā mušas nelido un skaists skats uz Rīgu. 😉

A man jo augstāk jo foršāk... kādi tik trakumi augstumos nav darīti pat nevar teikt, ka tik kādam iztēlojoties šaiba nav jārij