man ir bail pašai sturēt automašinu..vai tā ir fobija nezinu

mana fobja ir bailes no augstuma...
un, jo vecāka palieku, jo vēl vairāk baidos... diemžēl...

Mana "fobija" tieši otrādi   Ierāpties katrā vienā skatu tornī. Un iemērcēties katrā vienā ūdenstilpnē.

nedomāju, ka būs dikti daudz cilvēku, kas te par to runās, jo daudzi noliedz to, ko nesaprot.ja kāds te runās par fobijām, tad, pieņemu, tās būs tradicionālās-bailes no slēgtām telpām(man, piemēram), no pūļa, bailes nomirt, no augstuma, zirnekļiem, tārpiem...
vēl man nepatīk(nav fobija, bet nepatīk) klaunu viepļi.
vienai manai skolniecei ir bailes no taureņiem.
nedomāju, ka kāds te atzīsies, ka baidās, piemēram, no baloniem vai tomātiem... kaut gan, cik zinu, arī šādas fobijas eksistē.
izsmies taču! kā var baidīties no baloniem-haha!
jā, mēs  bieži noliedzam to, ko nesaprotam.
tāpat arī ar nopietnu saslimšanu-veģetatīvo distoniju, kad pārgudrinieki iesaka beigt izlikties, saņemties, utt

Visām omēm ir "fobija" ka tikai mazbērni badu necieš...

Man nepatiik kalnos, kur zem akmenjiem tek uudens. Nepatiik trossu tiltinji, ja tos kaads ssuupo. Neadekvaati cilveeki, jo ir naacies saskarties. Nepatiik ccuskas, peles un zurkas.

man kā krustmammai ir tieši tas pats, ko versija minēja

Nu nez, nav fobiju par mazbērnu badu... nemaz. Bet ir dažas no iepriekš nosauktām...

man augstumā ļimst kājas... vienreiz mani pierunāja kaut kādā paaugstā tornī uzkāpt-lejā nesa nešus , un tie trošu tilti arī nepatīk..., jā, ... un vietas, kur ir stikla (caurspīdīga) grīda

Fobiju nav, bet nu visādi sīkie ložņātāji/ rāpotāji nepatīk gan. Kaut gan man vairākus gadus tualetes stūrī rāmi dzīvoja zirneklis Ansītis. Es viņu pat ar mušām baroju. No augstuma vēders un pēdas kut, nepatīk ārstu apmeklējumi, bail ir vienai tumsā mežā. Bet tās nav fobijas.

. sajūta, ka kritīsi cauri...

ir tikai viena fobija - sievietes!
kājas ļimst...

(tādus sīkumus, kā bailes no aukstuma (vairāk) un augstuma (mazāk), neskaitu)

Man tāda dīvaina fobija nekāpt liftā ar svešiniekiem:-D Augstuma fobija kuru mēģinu pārvarēt sevi izaicinot uzlīst augstāk.

Kaut kas nepatīk, bet tā, lai teiktu ka tieši nepārvaramas šausmas, tā gan nav.Ja ir iespēja izvēlēties, tad izvēlos nedarīt, nesaskarties, bet, ja vajag, tad varu.

Fobija gulēt telpā, kur ir peles vai žurkas, bail, ka uzleks virsū. Fobija, ka mani nemīlēs, ja es... Nu vārdsakot, ka mani nemīlēs bez nosacījumiem. Tas laikam tāpēc, ka bērnībā bija 100 un viens nosacījums, kādai man bija jābūt, un tāpat nebija labi.

Man bail tikai no čūskām, it sevišķi, ja zinu, ka viņas tur ir, bet nav redzamas.

Nesen secināju, ka uz jumta tomēr drošāk jūtos četrāpus, kau kā drošāk, ja nav kur pieķerties! Nepatīkami vienai Pa tumšiem ceļiem iet, liekas, ka kāds "paraus", kā anekdotē. Tā vienreiz ar bij’, stāstu draudzenēm, un hops "uz ledus gareniski", it kā veselīgi pasmējos un, kaut kā vairs tas nebija tik fobijiski.
Čūska iedarbojas uz pāros stundām, jocīga fobija.

Vai kādam ir tā nelaime, kas man- bailes no negaisa? Šis apstāklis man pamatīgi saindē prieku par vasaru. Un nevis vienalga kur, bet tieši laukos. Lai gan lauku mājai pat tādēļ pirms vairākiem gadiem uzlika zibensnovedēju, - bail, un cauri. Un jau fizioloģiskā līmenī- kad rūkdams tuvojas melns padebesis, - sāk dauzīties sirds, liekas, ka trūkst elpas, sākas kaut kādas nervozas, histēriskas kustības... Pārņem depresīvas, nomācošas sajūtas. Pat tad, kad dārzs ir izkaltis un lietus kritiski vajadzīgs.
Man ir ieteikts vērsties pie psihoterapeita, bet es tiem diemžēl īsti neticu.

Man liekas, ka vienkārši bailes un fobija ir divas dažādas lietas. Vairums te min lietas, kas, manuprāt, nav skaitāmas fobiju "klasē’, - diez vai daudzi cilvēki sajūsminās par, piemēram, visādiem rāpuļiem un tarakāniem, vai, teiksim, , iespēju satikt mežā odzi. Tā ir pavisam "normāla" baile.

Man negaisi patīk.