... gribēju par tikko redzēto filmu ko pateikt, bet ... laikam tomēr neteikšu neko, lai nosēžas  Vien teikšu, ka man bija smagi skatīties, tāda nelabuma sajūta... un pēc tam atvieglojums, ka mēs tomēr izrāvāmies no tā murga... citiem neizdevās... (sorry par daudzpunktiem)

Sveika, Solaris.
Labvakar visiem.
Tāda dīvaina sajūta... nelabums, slikta dūša. Un, kā nelaiķes Kroderes meita teica - vemt gribas. Gluži mani vārdi pēc filmas.
Un ne jau tāpēc ka filma slikta. Bet tā sajūta. Tā nepatīkamā sajūta. Man vajadzēja laiku lai viss iekšā norimtu un es atgrieztos mūsdienu realitātē.

Sveiciens šodienā, filozofu dienā! Tam par godu kāda superīga filizofiska doma :
"Tu nevari cilvēku izvilkt no sūdiem, ja tā ir viņa dabiskā vide."

brīt
-2
tāda sajūta, ka garās brīvdienas nav bijušas 
filmu neesmu redzējusi, bet pieļauju, ka manas sajūtas nebūtu tiiiik dramatiskas kā sol un beat. kad noskatīšos, pastāstīšu. blin, kopumā man bija saulaina bērnība un forša jaunība, ja vien neskaita deficītu (rindas pēc desas, blatu, utt). un braucienos uz Lietuvu pēc drēbēm un desām bija pat savs šarms. eh.

Labrīt.
Nu jau varu ko iekomentēt.
Redzi, Liz... mēs tai laikā bijām bērni, un daudz ko nezinājām un nesapratām..un labi, ka tā. Vakar vīram teicu-ja es būtu dzīvojusi tajā laikā, ar šīsdienas saprātu-es neizdzīvotu!!  Es arī droši vien sapūtu Sibīrijā, vai tiktu nomocīta čekas pagrabos... Un cik smagi bija tā laika pieaugušajiem-sakost zobus, paciest un klusēt. Bezcerība...
Kā tās meitenes par fašistēm saukāja, to arī es atceros, uz savas ādas izbaudīju... kad sētā mūs par ’’gansiem’’ saukāja. Mūsu labos gudros cilvēkus iznīcināja, un vietā ieveda ’’bidlo’’, lai izšķīdinātu latvietību, lai pārkrievotu un debilizētu... un gandrīz jau izdevās. To var redzēt tepat..., cik daudz ir sabojātā genofonda...

Ja solaris paskatītos tā pragmatiski un bez emocijām, tad nāktos secināt, ka latviešu nācijas debilizācijas apogejs netika sasniegts krievu bidlo okupācijas laikā. To nu izdevies paveikt mums pašiem jau pēc neatkarības (?) atgūšanas.

Mahanta, raugoties pragmatiski, tādas bidlo laikmeta atraugas (homo sovieticus) un tādu pēcnācējus nevajag uzskatīt par latviešu nāciju.

Nāksies apbēdināt. Homo sovjetikus, mīļais, esam mēs visi. Visa mūsu paaudze. Gan tie pareizie tīrasiņu nācijas pārstāvji, gan tie nepareizie.

mahanta, labā ziņa ir tā, ka citi ir daudz mazāk aplipuši ar šo sovjetisko .
manā klasē ir puika-māte ukrainiete, tēvs-krievs, kurš runā latviski. klasē bija aizmirstas atslēgas ar piekariņiem -LV karogs un otrs piekariņš "latvietis". ielieku klases grupā foto. atnāk, lūk, šis pats puika, kura tautība esot latvietis(tā viņš man iepriekš bija teicis). un no čeburaškas, paldies dievam, ne smakas.

Filmu neesmu redzējusi. Pa radio klausījos ko stāstīja viens žurnālists. Viņš, noskatījies filmu, noraudājies, iznāk no kinoteātra un uz ielas pretī nāk divas kvadroberītes, izkrāsotiem purniņiem, astītes luncinādamas. Un no kontrasta viņam viss raudiens pārgāja.

Filmix skatos seriālus. Un tur ir arī latviešu filmas ieliktas. Dvēseļu putenis ir 3459 plusi ielikti. Ļoti sajūsminātas un pozitīvas atsauksmes par filmu. Ļoti, pat ļoti filma tiek slavēta.Padomju džinsiem arī ļoti labas atsauksmes un diskusija vai tā varēja būt īstenība par čeku un izsekošanu, noklausīšanos vai nevarēja būt īstenība.

Bērnībā vecāki par okupāciju un to, ka bija brīva Latvija bērniem neko nestāstīja lai skolā nebūtu nepatikšanas.
Kādreiz, ap 70 tajos gados, slepus noklausījos ko Mildas tante, kura dzīvoja Rīgā, virtuvē, čukstus vecākiem stāstīja par to kā 11.novembrī rīdzinieki lika svecītes Brāļu kapos un pie Čakstes pieminekļa.

bet mums ir saglabāti Ulmaņa parakstītie Godināšanas raksti un ulmaņlaika LV karodziņš.

Labrenci, par izsekošanu ir taisnība. Paveca radiniece,   atbraucot no ASV, tika  visu laiku izsekota reāli.  Nedrīkstēja izbraukt no Rīgas. Bet viņa brauca uz Kurzemi, uz vecāku kapiņiem. Arī braucot kopā vilcienā, viņa rādīja - re, tur tas čalis ir visu laiku kopā ar mani, nemaz neslēpās.

tai filmā ir filmējusies mūsu puikas bērnudārza draudzene un vēlākā klasesbiedrene, kura, neliela auguma būdama, dikti aizraujas ar basketbolu

Tai basketbolistei, kura apsaukāja pa fašisti, šobrīd neesot viegli. Tagad pašu kircinot par fašisti.
Labvakar.
Īsti nesapratu Mahantas jautājuma zīmi komentāraa.
Dabīgi, ka ir paaudzes kas izjutusas padomju režīmu. Bet īsti padomju pilsoņi, neatkarīgi no nacionalitātes, kā bija tā arī palika. Tā ir īpaša suga. Tie kuri dzied - moi adres ņe dom i ņe uļica, moi adres sovetskij sojuz . Un negrib pamest to Pribaltiku, nu nekā. Lai arī tik slikti, tik slikti... viņus siļno uzčemļajut ... taisni traks var palikt.
Un, diemžēl, viņus sauc par krieviem, jo viņi vienmēr runājuši krieviski. Bet viņiem nav nekāda sakara ar īstiem,   normāliem krieviem.
Šovakar bija foršs koncerts. Diksilends un džezs pagājušā gada 20.-30. gadu stilā . Un zoolists feins dikti

Diemzel pasaule iet pa ciklu, kontrole lauj gut lielakus ienakumus. Tiem, kas izauga padomju laikos, ir savi plusi - vini zina ka izdzivot, sados apstaklos.

Labrīt visiem, kas te vēl ielūkojas!
Jau vairākas reizes esmu sevi pieķērusi pie domas, ka... vajadzētu likt punktu..nu cik var. Sen jau šis portāls sevi izsmēlis, iepazīšanās nav aktuāla, sarunas ar te vairs-nekādas. Lasu murminatora murgus padsmit gadu garumā, kam man to vajag?! Un atlieku, jo priekšā garie, tumšie ziemas vakari, bet te tomēr kāds savējais, tuvais. ehhhh...
Ko es ar šo gribēju pateikt? ..ja kādu dienu vnk pazūdu, tad nebrīnieties! Tiem, kam esmu svarīga, tiem jau mani kontakti ir zināmi.

šīs pašas sol domas mani pārņem ik pa laikam. bet. tā rimbuļu rotaļa ir tiiiiik aizraujoša.  un viedokļu formētāju maiņā. skatos un sajūsminos, kā kādu cēla punčoja un zupoja, tagad, ak jel, atļaujas aizrādit nevainīgam komentaram. nu jautri. līdz laikam, protams. ciesi ticu, ka pēc laiciņa šī būs t.s. calistu mītne. un kas gan viņām to var liegt, galu galā. dzīvojiet mierā.  vai mieriņā.

Labsrīts!
Esmu neglābjama optimiste. Lasu un saprotu jūsu noskaņojumu, bažu un domu. Bet esmu introverts. Ar čaklāku runāšanu izpalīdzēt nevaru. Daru to tik, cik man tas prasās. Un pieļauju, ka citiem tā prasīšanās var būt aktuālāka, cildenāka, apjomīgāka vai bezjēdzīgāka. Gan te, gan pie otriem, stipri atšķirīgajiem. 
Sanāca strupi? Nu sorry, meičuki