Beata, vai slaveno Rīgas stacijas laukuma beļašu esi ēdusi? Es esmu. Kā redzi - izdzīvojis esmu. Gēni labi (laikam)... P.S. tas viss no tiem, no padumjajiem laikiem, saprotams.

Vidvud, dabīgi ka esmu ēdusi. Tie kas no suņu vai kaķu gaļas, laikam :)
Es tak tikai tagad pamanīju, ka Alberts man ir kaut kad atsūtījis vēstuli. Un es te vaidēju ka esmu aizmirsta. Redz kā nesmuki sanāca. Viņam, izrādās, senči esot no Tomskas apgabala.

Piedod, ka netīšām iemaisos Tavā dialogā ar Albertu, bet... paldies par atbildi par tiem beļašiem. Vismaz viens domubiedrs.

Kā tagad atceros. 22 kapeikas maksāja, pēc tam jau gan dārgāk palika.

Ne ar, bet par ...
Garšīgi čebureki un belaši ir Pļavniekos, vienā kioskā. Pie pieturas.
Atceros, bērnībā bija pīrādziņu ceptuve pie "17.jūnija" dienesta ieejas. Netālu no Sporta pils. Mamma vienmēr pēc skolas, pirms slidošanas veda uz pīrāgiem.Gaļas pīrādziņi.  Silti, vēl ar miltiem bija. Tie 9 kapeikas maksāja. Bet ļoti patika eļļā vārīti gaļas pīrāgi. Maksāja 11 kapeikas. Tādi 3stūra formā. Un ar kefīru. Eh!

Sola rīt lamāties par mūsu neķītrajiem tekstiem...

Vai Tu, Beata, zini arī, kas ir, piemēram, "zaļā nāve", Volgas vīns, kas ir portvein Nr.72? Atkal jau, laikam labi gēni...

Čerī, tev miegs nemaz nenāk, vai?

Neticami! Visu šito atcerēties! Tik dziļi smadzenēs tas padumjais laiks iesēdies, ka pat kapeikas atceras. Es neko no tā visa neatceros, izņemot krogus, kad plaukstā desmitnieks visas durvis atvēra. Daudz ēsts, bet vēl vairāk dzerts. Un čekisti krogos.

Bija vīns 777. Vai tas bija portvīns, nezinu.
Pa restorāniem nestaigāju, nezinu. Laikam maza biju.
Vienu gan atceros... kad braucām pa Pleskavas šoseju,   iebraucām Sēnītē. Pie pagrabiņa vienmēr rinda stāvēja, bet tēti pa blatu ielaida. Sēdējām uz kaut kādām mazām muciņām. Un tur bija tumšs.
Atceros tomātu sulu, jo ļoti garšoja. Ja par kapeikām, Plikpauri, tad sula maksāja 10 kapeikas, bet tomātu dzēriens 11.
Tomātu sula bija foršāka, biezāka. Tad vēl bija karote sārtā ūdens glāzē, kuru varēja iebāzt sāls glāzē un pielikt sulai sāli. Tā sāls glāze vija visa slapja un aplipusi.
Bet nu es iešu gulēt un sapņošu par konusveida sulastraukiem ar krāniņu. No kuriem tecināja glāzē sulu.
Arlabunakti :)

karsta kafija pēc pastaigas ar suni
pa ceļam uz filoloģijas fakultāti bija ieskrietuve ar varengardām maizītēm un belašiem.kaut gan tad pati biju kā bulka, nespēju paiet garām.
brīt.
piektdiena

Labsrīts!
Naksnīgi gastronomiskās atmiņas nokausējušas. Guļ tagad abi...  
Gaidu brīvdienas, šššausmīgi daudz visādu darbiņu mājās jāsadara. Un, kā reiz dzirdēju kādu sakām uz iebildumu, ka dārzs- tas ir grūti... tā mana baznīca.

Labrīt. Piektdiena. Saulaina.
Jā, Versij-dārzs ir svēta vieta, neteikšu, ka baznīca... nepatīk, bet var jau teikt arī -paradīze u.t.t.
Atvainojos vēlreiz Beat, par virtuļiem! Nav jau tā, ka es padumjajos laikos neēdu ko eļļā vārītu-ēdu, jo baigās izvēles jau nebija. Tā kā es dzīvojos pa Juglu jaunībā, tad apmeklējot veikalu ’’Tallina’’ svēta lieta bija nopirkt pīrādziņus ar zivju pildījumu, tādi rullīšveida, maksāja kaut kādas smieklīgas kapeikas, tieši cik-vairs neatceros. Belašus ēdu ’’Sliekā’’, tā bija tā garā kafejnīca centrālajā dzelzceļa stacijā, ... un uzdzēru baltu kafiju no tādiem dīvainiem aparātiem. Garšā bija tāda pati, kā kafijai ar iebiezināto pienu, kas pārdevās bundžās, varbūt tā pati arī bija, vnk pašķaidīta ar ūdeni.

Mēs reizēm tā iegrimstam... dzīvē un tās steigā, ka aizmirstam... nevajag tik stipri ar to sevi noslogot. Ne vienmēr vajag... pārbaudīt savu e-pastu, telefonu vai ķerties pie jauniem darbiem. Reizēm... ir jāatgādina sev, ka tas ir pavisam normāli un pat nepieciešami... palēnināt tempu. Paņemt nelielu... pauzi un izbaudīt dabu. Izslēgt datoru un vienkārši... sastādīt viens otram kompāniju. Gūt baudu no... pastaigas, sarunas un kopīgas kafijošanas. Pajautāt bērniem... par ko viņi sapņo, piezvanīt... vecākiem vai draugiem, vērot saulrietu un izbaudīt... rudens krāsas. Mēs nekad nedrīkstam aizmirst... gūt prieku no mazām lietām, jo tās... nemaz nav tik mazas!!
( nozagts internetā ) 

Versij, bet Tu pati kā vāvere ritenī no rīta līdz vakaram.

Versij, ir jau skaisti pateikts, bet, cik bieži mēs tā darām?
Es atļaušos mazliet sabojāt lirisko noskaņu... kurš netic, ka bumerangs atgriežas...

Beata ar savu asprātīgo muļķošanos, riteņošanu un dzīves uztveri šai internetā nozagtajai gudrībai pamatā arī seko.

Margaritai jānovēl to pašu un labi ātri.

Vai jums šodien viss raiti darās ? Lietas iet uz priekšu ? Man kaut kā ne visai.

Vidvud, varbūt mēs tagad izlasīsimies ļauni un ciniski, bet-katram ir jāatbild par saviem vārdiem. Punkts.
Un izskatās, ka arī murmja dievinātais un bieži piesauktais lato lapsa dabūs beidzot atbildēt par saviem vārdiem. Un šoreiz tie vairs nebūs sabiedriskie darbi... Es ceru..