Manos skolas gados man bijušas klases audzinātājas četras. Pirmos divus gadus es maz ko atceros. Tad mainīju skolu no dziļiem laukiem uz pilsētu. No mazas 9 skolēnu apvienotās klases uz 30gb. Audzinātāja līdz 5 klasei bija taisnīgs sirdscilvēks. No 5. līdz 8.klasei mums bija latviešu valodas skolotāja. Pateicoties kurai es gramatiku un valodu zinu perfekti vēl joprojām, bet kā audzinātāja viņa bija tipisks padomju pedagogs. Ar mīluļiem, ar stukačiem, ar pielīdējiem un ar manieri sūdzēties vecākiem. ( iepriekšējā klasē Lembergs bija mācījies, to mums allaž pieminēja ) Īpašu problēmu man ar viņu nebija, jo galva viegla un brīvdomātāja arī es kļuvu tikai vēlāk. Bet to, ka Veltiņa nav īsti, kā lai to saka... mēs sapratām tikai pēc tam, kad mums vidusskolā bija ar ko salīdzināt. Un vidusskolā mums šefs iedeva labāko, ko vien varēja iedot. Jo visiem bija skaidrs, cik stipra, spējīga šī klase. Personības. Toreizējā tehnikuma mācībspēks īpaši dēļ mums atnāca... un mēs bijām viņas vienīgā audzināmā klase visā viņas profesionālajā karjerā. Neapšaubāmi gudra, neapšaubāmi draudzīga, neapšaubāmi autoritāte un neapšaubāmi sievišķīgi feina. Lai viņai vieglas smiltis.
6
2