Liekulība - izturēšanās, kurā vārdi, rīcība neatbilst īstajām domām, jūtām, īstajiem nodomiem; izlikšanās.

Vai nav lietderīgi vispirms noskaidrot, ko otrs grib pateikt? SADZIRDĒT, kāda ir viņa motivācija? Pirms spriest?

Ink, tas otrs arī reizēm var pievērt muti un kaut ko sadzirdēt Ne tikai teikt un teikt un teikt un pašapliecināties.

Arī fakts, Versij, bet tur tas trakums, ka abi vienādi grib, lai otrs sadzird... un tad taki, ja nespēj apstāties - emociju, principu vai inerces dēļ...

Inkognitoo, šoreiz neceri, ka te vienam baram būs dūšas un vēsu nervu, lai runātu/sarunātos. Te pašapliecinās, vienkārši aizverot muti. Mums ar kolēģiem savulaik aizvēra muti pēc tam, kad bijām publiski analizējuši iekšlietnieku & ugunsdzēsēju rīkotās izklaides Doma laukumā, -- vizinot un šupājot bērnus VUGD pacēlāja grozā. Muti mums aiztaisīja, -- mazliet maigāk nekā "stulbais žurnaļuga", toties no administratīvi augstākiem plauktiem. Talsu traģēdija notika dažus mēnešus vēlāk. Un = nekads nav nācis prātā nožēlot, ka vismaz mēģinājām: nav taču kurlāku par tiem, kuri negrib dzirdēt.

Mariin, cilvēki ir dažādi... vieni grib par satraucošo runāt, citi negrib, citiem nav izdevīgi... es ar negribu. Zinu, ka man būtu jēga vienīgi ar saviem bērniem tam pievērst uzmanību un zinu arī to, ka viņi nevēlēsies par to runāt - svarīgāk, ka viņi citu nelaimes ir pamanījuši un sapratuši to cēloņus - iemācījušies mācīties...
Taču ir cilvēki, kuru profesijas vai darbība sabiedriskajās kustībās spēj ietekmēt sabiedrību, lai mazinātu līdzīgu nelaimju atkārtošanos ar tiem ir jēga runāt... domāju, reizēm nepieciešams pamodināt sabiedrību, jo mēs tiešām rotējam savā interešu lokā un nezinām, kas notiek apkārt...
Tak šī tēma jau ir cilāta diskusijās - vajag vai nevajag, kāpēc un kā vajag...

Runāt vajag, vajag bļaut balsī, ja vajag... tikai ir tāda smalka robeža, kuru vajadzētu uztvert pareizajā brīdī un nepārkāpt

Tā kā esmu "Nenormāla"tad tomēr uzskatu, ka ir jārunā, bet atšķirība ir tajā kā runāt. Nupat apollo uzdūros uz teksu, ka lūk tur vajagot uzlikt barjeru, bet vai tiešām jānotiek kādai traģēdijai lai atvērtu acis, ka tur sen vajadzēja kam tādam būt!

Ja nu par ko ir jārunā, tad par katra cilvēka izvēli - kam es uzticu savu dzīvību - un to nu gan jāiemāca jau sīkam knīpam...
Kā arī to, ka es apzinos, ka uzņemos atbildību... vai pie stūres, vai vienalga ko citu darot...

Mēs jau par šito runājām pavisam nesen Bauskas avārijas sakarā. Toreiz savas domas pateicu, man vairāk nav ko teikt. Vai tiešām katru reizi, kad kaut kas notiks, mēs atkal sāksim visu no gala?

Inkognitoo, man šoreiz likās/liekas vēl arvien -- svarīgi, kā pārliecināt tos bērnus/tīņus: kaut vai piedāvājot paštukot, ka "kruts" varbūt arī tas, kurš publiski spēj atteikties no ļo-o-oti šaubīgas muļķības -- ne tikai tie, kas bez apdomas kaut ko dullumā gatavi darīt. Manai meitai tai pavasarī bija 11, Doma laukums no Zālīša pamatskolas netālu, un kopā ar viņas draudzenēm mierīgi izrunājāmies: lieli cilvēki tur pieļauj vēl lielākas muļķības, -- ja gadās tādai vietai būt tuvumā, tad jāizvairās ne tikai no iekšā kāpšanas tai grozā, bet arī jāturas nostāk, attālumā, kas droši lielāks par strēles garumu.

Gadu vēlāk bija iespēja tiem pašiem sīčiem parādīt materiālu, kur redzams, kā norauto rociņu šuvēji Gaiļezera mikroķiruģijas centrā lauku meitai pārstāda kājas otro pirkstu labās rokas nozāģētā un neatjaunojamā īkšķa vietā. Kad sievasmāte iebaroja svešam sunim kāju, cerēdama guļošam vilceniekam paiet garām, lai šis nedzirdētu, brūce bija plaša -- ķerts bija divreiz: pasaucu klāt, mācīju pārsiet, izrunājām arī Ōmas kļūdu, izskaidroju, kādēļ nedrīkstēja likt brūcē ihtiolu, ko bija likusi ģimenes doktorāta medmāsa (!), "kas ķiruģijā ilgi strādājusi". Lēnām, mierīgi un bez mukšanas, izvairīšanās un noklusējumiem. Tagad jau sen viņa līdzīgā stilā palīdz savām vienaudzēm jaunmāmiņām un smejas: Tu jau nemāci kā skolā, Tu ar tādu viltīgu iebarošanu nodarbojies... Tas, protams, nenozīmē, ka neesmu darījis muļķības, bet -- pirms dāzām arī man savulaik veicās ar cilvēkiem, kam nebija vienalga un kuri šo to mierīgi ieborēja.

mjā, tikai diez vai nelaimē nonākušo bērnu vecāki lasa tautu, un vēl mazāk- mariina viedokļus

Anita51, daiļi jau Tu ironizē savā nīgrumā, bet man pietiek ar tiem, kam līdzēts: daži pat paldies pateikuši, bet cik te vēl kādas augstprātīgās uzšķaudīs... pret to "mans" diezgan imūns.

Marīn, es domāju, ka pat Tu nespēj paredzēt visu, kas var atgadīties

nav, mariin, manī nekāda nīgruma -šobrīd vismazāk
tikai, ja mēs zinātu, kur mūsu bērni pakritīs, noteikti steigtu ko mīkstāku pamest apakšā

Junon, jā, nespēju paredzēt visu, bet cenšos un = dažreiz izdodas.

Šodien nācās braukāt pa Suntažu pagasta ceļiem, tur tādu grāvju un asu pagriezienu bija ap trīsdesmit un cik tādu grāvju un asu pagrizienu Latvijā, vismaz 20 gadus vesala brigāde varēs uzstādīt barjēras un tad vēl tās remontēt katru otro dienu, normāla izeja no bezdarba Latvijā bet lai būtu nauda par ko uzlikt tās barjēras derētu pacelt nodokļus tautai par kādiem 50%... Būs barjēras nevajadzēs nevienam tiesības, tehniskās apskates autiņiem dzīvosim kā leiputrijā...

Mariin, esmu izkodusi Tavu domāšanas stilu, man ir skaidrs.
Tiesa, spilventiņu nepaliksim vienmēr, tak apziņu papletīsim sev un saviem tuvākajiem gan.
Liktenis ir liktenis - ciest var aiziet gan tie, par kuriem nerūpējas, gan tie, par kuriem pārāk rūpējas...

Inkognitoo, es neesmu savu funktieri vēl izkodis, bet Tev jau paveicies => greatings!

mariins4x4 | 03.01.2012. - 14:45:19

Talsu gadījums ar izklaidei izmantotu specmašīnu un letālām sekām Latvijā nav pirmais. Ir vēsturē gan ar pacēlāju "līdz galam augšā" uzcelts draugs, gan ar forvardera dakšu aiz galvas "piepacelts" draugs, gan... Domāju, ka katrs kādu gadījumu zin, kas zināmu apstākļu vadīti tika sabiedrībai noklusēti.

Tāpēc runāt vajag, lai kāds nesadomā līdzīgu muļķību atkārtot. To, ka tā ir muļķība, apzinās jau stipri par vēlu.

bet par autoavārijām.. lai kādi būtu apstākļi, pašam sēdot pie stūres, otru nosodīt grūti. Nu un, ka bez tiesībām, apskates, lisām riepām? Kurš no jums, kad jūsu paša bērnu kāds ved uz balli, pārbauda, vai ir mašīnai apdrošināšana, apskate, kādas mašīnai riepas, vai šoferim ir tiesības, vai bērnam tiešām nebūs jāsēž bagāžniekā, utt. Un, jejbgu, vai tik tālu atpakaļ jaunība, ka neatceraties, kā uz ballēm braukts? GAZ piekabē, cetratā uz Javiņas vai līdz lūpai piebāztā kolhoza autobusā ar apšaubāmā kondīcijā esošu šoferi.

Vediet bērnus paši, ja viņi palūdz, tas arī ir vienīgais, kas var glābt. Ja es gribēju uz balli, es uz to vienmēr aizbraucu, dajebkā.

Nu, pa šito līniju jā, marin