Mahanta, valstī viss ir vislabākajā kārtībā!!! :) :) :)
Atradu ļoti inyeresantu un piemērotu tekstu interneta dzīlēs:
Politiskais teātris Latvijā jau sen ir kļuvis par antropoloģisku laboratoriju, kur var novērot, kā evolūcijas gaitā dzimst jauns cilvēka paveids – homo optimistus lētticīgais. Šī suga ir īpaši izturīga pret realitāti, barojas no varas algotām preses relīzēm un labi panes jebkuru “neko nelikumīgu” no premjeres Siliņas horizontālajām lūpām. Viņi smaida, kad viņiem saka, ka OIK nav bijusi shēma, bet vienkārši pārpratums. Kā gan citādi? Ja tā būtu shēma, tad vajadzētu vainīgos, bet vainīgie taču ir cilvēki, un cilvēkus Latvijā sargā valsts – vislabāk, ja viņi paši ir valsts.
Šis stāsts par viltus politiku – tādu, kas uztur tautu optimismā, nevis informētā stāvoklī – ir ne tikai par Siliņu, Kronbergu vai par tiem 300 miljoniem, kas “tika arestēti, bet nearestēti”. Tas ir par jaunu kvalitātes vadības formu, kuras pamatā ir principiāls atteikums atzīt kvalitātes trūkumu. Tā ir “kvalitātes vadība” kā rituāls, nevis saturs, kur viss tiek pārvaldīts “likumā noteiktajā kārtībā”, pat ja likums kādu laiku nav pieejams, jo tiek rediģēts atpakaļgaitā.
Paradokss ir skaists: vara it kā pārstāv tautu, bet tauta ir tikai antropoloģiska fona figūra – tie, kas nodrošina budžetu un ticību. Antropoloģiskā pāreja, kuru politiķi un viņu konsultanti mīl piesaukt, nozīmē nevis domāšanas maiņu, bet pieraduma maiņu. Cilvēks vairs nebrīnās, kad prokurori “aizmirst” arestēt mantu, bet atrod sevī spēku priecāties, ka vismaz futbola stadions būs – jo optimismam jābūt.
Siliņa savā politiskajā izrādē ir perfekta režisore – viņa neuzvar ar idejām, bet ar izteikumu tonāli harmonisku atvēsinājumu. Kad viņa saka “ja vajadzēs atmaksāt, to darīs iedzīvotāji”, tas nav drauds – tā ir ētiska apņemšanās saglabāt sistēmu līdzsvarā. Politiķi nemaksā, jo tas būtu pretrunā ar ekosistēmas principiem: vara ražo kļūdas, sabiedrība tās finansē. Tā ir ilgtspējīga aprites ekonomika, kas spēj pastāvēt mūžīgi, kamēr lētticīgais homo optimistus turpina ticēt, ka “šoreiz gan būs citādi”.
Šajā viltus politikas teātrī mediji pilda kori – viņi nevis uzdod jautājumus, bet dzied līdzi, lai skatītājam nepaliktu šaubas par sižetu. Arī viņi ir šīs antropoloģiskās pārejas daļa: no ceturtās varas viņi kļuvuši par ceturto sienu – tādu, aiz kuras var droši smieties, kamēr tauta aplaudē.
Un, kad aplausi kļūst pārāk skaļi, tiek izsludināta jauna “nacionāla prioritāte” – futbola stadions, digitālais kabinets, klimata plāns vai cita izrādes dekorācija. Tā ir publiskā lētticības liturģija, kuras mērķis nav rezultāts, bet noskaņojuma uzturēšana. Kā teiktu klasiskās kvalitātes vadības rokasgrāmatas: “Ja nav iespējams uzlabot sistēmu, uzlabo uztveri.”
Tā arī dzīvojam – starp optimismu un absurdumu, starp “nekā nelikumīga” un “tauta samaksās”. Un, iespējams, tieši tur arī slēpjas mūsu nacionālais resurss: māka smaidīt, kad sistēma joko, bet pati nesmejas.
Jo galu galā – ja viss ir likumā noteiktajā kārtībā, tad varbūt likums pats ir visjautrākais joks.
5
3