Pr tēmas 1. daļu- par omēm te dažs labs neiedziļinoties dēvē visas dāmas ap 30- 40, pats atrodoties pilntiesīgi šajā kategorijā

bet nu lai jau tiek, ja tas ceļ pašapziņu un vairo viņu pozitīvās sajūtas
Par tēmas 2. daļu- 48 gados kļūt par jauno māmiņu droši vien ir skaisti un bez šaubām ļoti drosmīgi .Tas pats attiecas uz tikpat jauniem tētiņiem... Tikai mani personīgi diezgan baisa sajūta pārņem , kādi šie "jaunie" vecāki kļūs pēc gadiem 15, kad jo sevišķi vajadzēs uzmanību un balstu saviem pubertāti un jaunību sasniegušajiem bērniem. Nu , Dievs, dod, lai pietiktu spara un galvenais spēja "skriet līdzi laikam"
... daba ir daba un ar to saistīti procesi mūsu ķermenī un smadzenēs, gribam vai to nē. ... Es tomēr gribu ap 60 būt sakarīga omīte saviem mazbērniem, (vēl labāk - mazmazbērniem1), baudot mierīgu un relaksējošu atpūtu, nevis joprojām vecišķa, nervoza mamma (kāda bez šaubām ap 70 būšu sava vēlīnā 15-20 gadīga bērna acīs) , kurai vēl jāskraida pa vecāku sapulcēm, sirdij drebot jādomā, kā savu atvasi "nostādīt uz kājām", pirms nomirstu... Nedod Dievs vēl pārņems vēlme sasiet dredus vai bantes matos, izstiept vaigus pie plastiskā ķirurga, kļūstot par vietējā mēroga spoku, lai tikai jaunie padomāt, ka "es tak’vēl tīri friša vecene ap 30"
Lūdzu, vēlīnie vecāki, neuztveriet personīgi, tā ir mana subjektīvā nostādne!