Mu nezinu. Kā jau daudzi atzina- visu ar mēru. Viena lieta- pļaukāt , sist, pat bļaut uz atvasi vienā laidā un pie mazākā iemesla, bet pavisam kas cits - reti, bet " po ģelu". Ja var iztikt bez "Bērziņa kunga" palīdzības, panākot vēlamo audzināšanas rezultātu un vienlaicīgi neieaudzinot pilnīgi visatļautību - nu vienkārši burvīgi, es piesakos uz maksas konsultāciju, bet mana pieredze rāda, ka atsevišķās reizēs un samērīgās devās tam ir vienkārši neticama iedarbība. Un arī sekas nav palikušas pieaugot   
Kad manai māsai bija 2 gadīgs knauķis tālajos 80-ogados ap vidu ļoti slavēts tika tā saucamais amerikāņu audzināšanas stils- neko neierobežot, neko neaizliegt, visu panākt tikai ar aprunāšanos, lai nesalauztu personības brīvību + vēlme savam bērnam sagādāt labāku nākotni, nekā augām mēs. Rezultātā tagad ir lizugusi krietna masa ar brīvā garā domājošām personībām, kurām drausmīgi grūti respektēt faktu, ka viņi nav vienīgās personības.Skolotājus var pasūtīt uz mazmājiņu, vecākus vēl tālāk. Atsāt aiz sevis mēslus un likt kājas sab. transportā tur, kur citiem dibeni jāliek, par rupjību bārstīšanu nemaz nerunājot - tas ir ja ne kruta, tad vismaz norma, bet vēl smieklīgāk- tiek traktēta kā spēja pateikt atklāti ko es domāju. Bet kad tādas bezkompromisu būtnes vēl savstarpēji nonāk interešu sadursmē- oi, oi, tad tik iet vaļā!

Un kaut arī esmu pret vardarbību, tomēr kad es redzu šādas epizodes un tas notiek visai bieži... es dažkārt aizdomājos, ka žagaru pielietojums dažreiz attiecīgā vecumā nemaz nebūtu nācis par ļaunu šiem indivīdiem   

Vienu reizi ar bērna siksnu iepēru savu pirmo bērnu, it kā bija par ko, bet pēc tam jutos tik pretīgi, ka līdz šim brīdim to atceros. Domāju, sišana un bļaušana ir savu nervu neturēšana.
Pati esmu dabūjusi gan ar siksnu, gan žagaru, gan rauta aiz matiem un " likta kaktā". Jā, bija par ko, bet bija arī, kad nejutos vainīga. Neatbalstu nekādu iepēršanu ne arī bļaustīšanos, tā tikai sevis pazemošana un tvaika nolaišana uz bērnu.

Atvainojos par gramatiskajām kļūdām!

..:)) vai nu esmu jau tik vecs bet atceros tikai vienu momentu ka mani gribēja muterīte nopērt par to ka nogāzu televizoru no galdiņa,tad televizori vēl bija deficīts,lika man pašam atnest žagarus,žagarus ta es atnesu bet noķert mani muterīte gan nevarēja... :))))   

maigoni... bet ar to arī laikam pietika, lai Tu vairāk televizorus nemestu zemē         

..:)) vispār jau esmu pailadnis bijis bet sodija mani savādāk,sataisot kautkādus mēslus man bija tie jāatstrādā mājasdarbos,tā kā tad dzīvojām laukos darba vienmēr pietika..:))   
roze3,bet televizoru vismaz pusgadu nedrīkstēju skatīties..:))    

man gan vienreiz tēvs uzšāva ar siksnu pa dibenu    
bet tas bija pelnīti. es to arī apzinos. es biju pēc skolas aizgājusi pie draudzenes un vecāki neko nezināja, kur es esmu. mājās pārrados tikai vakarā. vecāki loģiski ka pārnervozējušies. tad arī dabūju ar siksnu vienreiz pa dibenu. bet tā vecāki mani nav fiziski iespaidojuši. vienmēr ir mēģinājuši paskaidrot, kāpēc viņi uz mani dusmojas. ka ne jau tāpēc, ka grib mani kā ierobežot, bet tāpēc, ka mīl un uztraucās.

domāju, ja bērns saprot, ka ir par ko un ka pārkāpums tiešām liels un nevis tāpat vien aiz neko darīt dēļ sīkumiem, tad tas nekādi neietekmē attiecības ar vecākiem.
protams, pēršana kā vienīgais audzināšanas veids, ir galīgi garām.
un ja tā pavisam godīgi - paskatoties kas skolās darās, nekāda respekta pret skolotājiem, lielā mutes brūķēšana utt. tad liekas, ka tiešām dažiem tā siksna vienreiz pa to dibenu nenāktu par ļaunu.

... man patika... nu, ne jau patika, bet lika aizdomāties - bērns atceroties tikai siksnu-sodu, bet par ko- neatceras... un, tam es varu tikai piekrist...

=>maigonis
Tas bija labais   Nu jā- televizoru nevarēja skatīties arī pārējie, jo tas bija nomests zemē un pusgadu to nācās remontēt?    
=>night
Mana meita arī norāvās par šādu soli - 10 gadu vecumā pēc skolas aizklaiņojās uz vairākām stundām ar draudzeni, nepabrīdinot vecākus, un atgriezās ap tumsu. Un vairākkārtīgi. 2 reizes bija stingra saruna- bet 3. reizi saplucināju aiz ausīm. Pedagogi tagad šausmās var saķert galvu, bet šis paņēmiens iedarbojās ilgtermiņā   

dzimumzimite,tajos laikos katris puišelis to teļļuku pustundā varēja saremontēt,atceros vesala kaste mājās ar lampām stāvēja..:)))   

pats vienreiz norāvos pa defekalizatoru un 1-X meita no manis.
sadalu viedokli, ka nevajag. ja nākās kaut bērnu, tad kaut kas jau ir bijis nepareizi. bet neizslēdzu, ka reiz tāda situācija iestājuses, tad mazāk slikti iekaut, kamēr vēl mazs, citādi risks, ka liels izaudzis būs jāsit dūšigāk.

Ir bērni,kuri saprot ar vārdiem,ir ,kurus ietekmē fiziski.Ja bērns nesaprot ar vārdiem,lielākoties tāpēc,ka viņš ģimenē ir sodīts fiziski.Pedagogs nedrīkst sist,un bērns turpina savu uzvaras gājienu.Pati esmu to piedzīvojusi.Psiholpgi uzsver,ka bērns gaida šo sitienu,tā it kā saņemot gandarījumu,lielākā daļa šādi sodītu bērnu vēlas saņemt pazemojumus tālākā dzīvē.Priecājos,ka te ir cilvēki,kas tam tijkuši pāri.

es pats esmu atrāvies pa maziņam , kad biju to pelnījis, vai kad mammai nervi uzdeva.. un esmu par to, ka bērnus vajag iepērt tā gādīgi, kad viņi uz to uzprasās ar savu bezkaunību... BET..kad paklausos, kas skolās notiek, tad tā pēršana ir kā ziedi vāzē.. sist vajag spēcīgi daudzus un līdz asinīm... - tā sist, lai sajūt bailes no sāpēm... galu galā viņi paši jau arī viens otru sit nesausi..

      krot un to saki Tu maigo lupiju specialists   

maigās lūpiņas ir mīlošas un padevīgas :) ..tās ir burvīgas!! Bet daudzi tīņi ir sitami un sitami un tikai pēc tam var pajautāt , kā vārds un uzvārds... sievietes arī ne visas ir maigucīgas :) ..gadās stervas pa visu arī.. esmu par to lasījis..nevienu personīgi gan nepazīstu :)

Mana pieredze gan rāda,ka vairāk var panākt,ja sarunas laikā apklust un tad tas otrs nesaprot,kas notiek.Paši tēvi,kuri slāna tos dēlus tā arī pasaka-uzšaujiet ar siksnu,vai kā krots-viņi jāsit un jāsit.Tad jau jājautā,kas ir pacietīgāks -sievietes vai vīrieši.Ar sišanu var uz kādu laiku iebiedēt... Nu stervas taču vīriešiem patīkot,bet tā jau cita tēma.

>1adata
stervas tiešām patīk vīriešiem tāpat kā stiprs vējš patīk burātājiem..bet ne jau visu laiku ļauties pūtienam, ne?? :) ..ne jau visu laiku sinepes rīt!! :) un ar sišanu arī ne visu var panākt..man drīzāk bija doma, ka ļoti gribas , bet nedrīkst :) ..Starp citu iebiedēšana ir viena no stiprākajām sajūtām dzīvai būtnei!!! un stulbi būtu to neizmantot, ne? :) ..piemēram daudzi nenosit savu kaimiņu tikai tāpēc, ka baidās sēdēt cietumā :)

Teikšu tā,ka psiholoģiskais terors ir ietekmīgāks par fizisko,ka smadzeņu čakarēšana ar vārdiem var novest vēl lielākā bezdibenī.Tagad jau ir ,piem.,bosings.Dabūju to izjust.Sajūtas ļoti nepatīkamas,nevienam to nenovēlu.

bij tāda lieta-pēc videnes,uz iestājeksāmenu laiku pastrādāju vasaru bērnu namā,pie maziņajiem,tā,ap gadiem 5-7... kad viņi negāja pa dienu gulēt,trakoja,ņēmās,darījās,un es netiku galā, viens puika ar smaidu sejā man pasniedza nūju- koka birstes kātu ar tekstu "Auklīt,jums mūs jāsit,citādāk gulēt neviens neies"... nav jāsaka, ka es to nedarīju... man bija vajadzīgi 2 mēneši,lai viņus... pieradinātu (briesmīgi izklausās,vai ne?) un arī - tikai daļēji, jo otra aukle tā arī darīja-vienkārši sita... tiem 40 bērniem tā bija norma...

   
vai kaut kas mainījies-neticu... ja nu vienīgi: bērnu nekaunība,cinisms un nežēlība augusi naptveramos apmēros un pieļauju domu,ka šajos laikos arī ES ņemtu rokās nūju - bet vairāk pašaizsardzības nolūkos...

Tas viss-nekaunība,cinisms,nežēlība jau valda pieaugušo sabiedrībā,nav tālu jāmeklē.Galvenais-izdzīvošanas faktors.Neviens neprasa un neiedziļinās ,ar kādiem līdzekļiem.Atgriežoties pie bosinga,es esmu laimīga,ka ar manām rokām netika izrakta bedre otram cilvēkam,bet ko tas man maksāja,ko tas maksātu vājāka nervu tipa cilvēkam nevaru iedomāties.Arī bērni cīnās par izdzīvošanu,bet paraugu rādām mēs.