es mērenā šokā esmu nu jau pāris mēnešus, kopš rakstu d. darbu tieši par šo tēmu(tagad pukojos uz sevi,ka esmu auzās,jo teorētiski jau viss ir baigi cmuki... tikai praksē ir ārprāc!!!!!! )likumi nedarbojas, sabiedrībai -pie kājas kas notiek Latvijā-tāds ir jautājums      

interesanti,kā tad skan tēma   

pusaudžu iekļaušanās sabiedrībā x kopienā pēc atkarību rehebiltācijas...    savā mūžā man nav bijis tik grūti radīt   

jā... interesanti būtu palasīt,kā iet ar to iekļaušanos...

kā lai sakārto vidi ,kurā atgriežas viens gadu sabijis iestādē,kur tērēti valsts, mūsu līdzekļi... ???? mēs varam daudz... bet vecāku mīlestību, atbalstu, sapratni nē. (kādos mēslos ļāvuši iestigt savam bērnam tēlojuši neredzam ar ko tusējas, kas ir viņa draugi, paziņas      Tā ir milzīga problēma,kura jārisina ne jau šajā līmenī(studentu)... (emocijas pie malas)

desperados... gan jau viņi zināja,bet viņi pēc skolas apgrozijās tur ,kur laikam tos vārdus minimāli pielietoja un patreiz viņiem ir tāda darba sfēra un darba kolektīvi ,kur šo leksikas vārdus nepielieto...    
jā ,es ar uzaugu krievu bērnu pulciņā ,kur šie vārdi bij dzirdami ,bet man nekad nenācās viņus pielietot... tad jau vāciskos izteicienos vairāk pielietoju.,tagad.   

bet, kāpēc neviens neko nepateica bērniem>tā jau ir, vienalga daudziem.
mīts, ka dzer un tusē apkart tikai no nelabvēligo ģimeņu nākušie bērni, pilnīgas muļķibas.
ir vainigi gan vecāki gan skolotāji gan paši bērni.
es regulāri redzu jauniesus, kam ir zem 28, kuri atrodas krogos, klubos, uz ielas, pēc plkst.21
Jautajums, ko par to saka viņu vecāki?es saprotu, ka gribas visu pamēģinat un nakts ir tā skaistākā diennaksts daļa, bet tomēr...    

   iekļaujas jau iekļaujas... pa savam... tie paši draugi,tās pašas kompānijas,arī kriminālie elementi pilsētā uzrodas ar katru dienu vairāk(un tie ir šo bērnu autoritātes... nevis skolotāji vai vecāki)

kļūda, zem 18

jāvaicā, vai vecāki vēlējas un mēginaja būt savam bērnam autoritāte...

katrs vecāks vēl svam bērnam labāko,ne katrs spēj dot to,kas ir labāks.arī vecāki mēdz būt vāji un mazizglītoti.Ko tādi iemācīs,kas paši būtu mācāmi.

Claire, redzi, ar to jau bērns un pusaudzis atšķiras no pieaugušas, gan fiziski, gan psiholoģiski nobriedušas(vairumā gadījumu) personības, ka viņa gan emocionālajā gan fizioloģiskajā jomā notiek tāaaadas pārmaiņas, ka pieaugušā atbalsts, sapratne, ko un kā darīt šim jaunajam cilvēkam ir nepieciešams tikpat daudz un bieži kā gaiss, ūdens... ja to nesaņem no tuvākajiem cilvēkiem, to nešaubīgi meklēs citur... un tikpat nešaubīgi arī atradīs... jo tie,redz, ir atvērtāki, pieejamāki,dalās savā pieredzē(lai arī kāda tā nebūtu)... bet tiee,kuriem tas būtu pēc formulas jādara lielā vairumā gadījumu nekādi nespēj nolaisties no saviem augstumiem,ja jaunieti uzskata par nelīdzvērtīgu "lielās dzīves spēlētāju"...

mana klātbūtne tik ,cik sniedzas mana varēšana-kā mātes,kā pedagoga,kā līdzcilvēka... nav vērts sisties aizvērtajās durvīs... tev pajautās tas sīcis-vai s es tev prasīju palīdzību(ir tā bijis)..jā,neprasīa... man jābūt gudrākai... reizēm varu tikai varbūt klusi lūgt un svētīt... tas reizēm ir vairāk par visām <<glābšanas akcijām>>... mēs <<pasaules lāpītāji>>   

rozeroze, paldies par skaidrojumu, bet es šīs lietas ļoti labi pārzinu,gan teoriju gan praksi.
tā prakse, pati zini, nu ļoti atšķiras no teorijas.
redzi, es vienmēr izturos pret pusaudziem, ka pret vienlidzigo, ta vieglak ar viņiem komunicet, nevis pamacit, strikti aizrādīt, bet izraisit interesi...
jā, no bezdarbības rodas visas tās lietas.bet paviam atmest ar roku... nu tad pavisam traki būtu   

claire... tas nebija skaidrojums... tās manas pārdomas pēc triekšanās tajās durvīs,pēc daudzajiem puniem vecāku vietā... par atmešanu ar roku... to neesmu teikusi... lasi -par svētīšanu...    

   es noņemu cepuri to cilvēku priekšā, kas vismaz mēģina pietuvoties šīm aizvērtajām durvīm... to darot smalkjūtīgi, ne brutāli... tam, protams, ir vajadzīga liela pacietība, sirdsgudrība... to arī es zinu(arī esmu māte saviem četriem mīļajiem)... nevienam, arī pieaugušam nepatīk(piekrītiet), ja viņa dvēselē par katru cenu vēlas ielīst kāds... un nedod dievs, vēl sākt ļečīt(no attiecīgā vecuma žargona) Tāpēc jau mēs esam pieaugušie... dzīvesgudri, saprotoši... tikai vēlams būtu mums biežāk atcerēties, kā jutāmies paši šajā pusaudža preriodā... atgriezties bērnībā... kā mums pēc iespējas ātrāk gribējās ielīst pieaugušo pasaulē(pamēģināt visu to,ko drīkst pieaugušie- alkoholu, cigarete, sex, nenākt deviņos mājās)...

ignorēšana arī ir sava veida audzināšana... kāds mani var nosaukt par sadisti... tā esot psiholoģiskā vardarbība... ticiet-vienā gadījumā no simta noteikti iedarbojas... bet uzmanīgi gan... kad lielākā daļa metožu cietušas fiasko,var pamēģināt...

es pa tiešo          ar pusaudžiem jārunā tieši, bet tā, lai viņi jūt, ka tu viņu pašu uztver nopietni, nevis tikai pamāci, no tā viņi mūk uzreiz
man vel stāv priekšā meitas tīņu gadi,

Tad ta brīnumi ne   . Tādas ir vecāku audzināšanas sekas.   

Tie nav brīnumi..Tā ir dzīve