Nu es atceros, ka sievietes mediķes arī dienēja, bet laikam ne pilnus 2 gadus. Nu tās, kuras strādāja, m ilicijā arī zin,  ko nozīmē armija

tā jau saka, ka vecumdienās atcerās visus jaunībsdienu notikumu sīkumus
bet to kas darīts pirms nedēļas, dienas pat stundas nē..

tā viš i... 5-to gadu atceros, kā Ziemas pili  vai vēlāk Berlīni ieņēmām - atceros, bet kā ar večiem vakardiena beidzās... (starp citu, anksa - "atceras", bļin)
Bet ja nopietnāk, protams, cilvēkam zīmīgi punkti un pagriezieni, īpaši tie, par kuriem neatbild operatīvā atmiņa, prātā paliek ilgāk un labāk.
starp citu, nezināma matroža pimsnāves kliedziens, viņam krītot no zemūdenes stacionārajā dokā (09.1974.), ilgi skanēja ausīs. Tagad tikai zinu, ka skanēja.

... man arī ar šo dienu saistās atmiņas... ciema klubina baļluks par godu šai dienai... tad vēl sestdienās studenti mācījāmies... atbraukusi ar pēdējo autobusu nokātoju 6km kājām austpapēžu zābaciņos... paspēju vēl balli nodancot... un labāko čali nogrābt ... otrā dienā paiet nevarēju-visas pēdas tulznās... starp citu man arī ir bijis voennij biļet, jo skaitījāmies-medsestri zapasa... kaut kā tā

man arī bija kara katedra, ja kas .
pa finanšu līniju, tad to pirmo reizi ieviesa..un tur bija viss kas pienākas, gan gāzmaskas, gan puļas lidojuma attālumi..
un tas bija viens no iemesliem kura dēļ aizgāju uz neklātieni

... mums reizi nedēļā-ceturtdienā bija medicīna... lekcijas, praktika... gājām uz slimnīcām... mēģinājām potēt..nu kad atļāva un kura gribēja... varēja arī iet uz morgu... tas bija brīvprātīgi... un vēl civīlā aizsardzība-beigās bija eksāmens un piešķīra pakāpi pēc atzīmēm... tas vojennajs, kurs pieņema civīlo bija briesmonis... oii..

Kara katedra studiju gados bija arī man. Medicīna un kaut kas līdzīgs ķīmiķi izlūki. Bija interesanti, un gan medicīnas pieraksti, gan prasme potēt, dzīvē ir noderējusi. Kara klausības aplidcību un medmāsas apliecību esmu saglabājusi.

oi, cik nepiedodami 5-is kļūdījies: pirmsnāves kliedziens skanēja 09.1977.
starp citu, dažādi atceros virsniekus no kuģa - citam uzvārdu, citam, kak položeno, vārdu un tēva vārdu, cita vizuālais tēls vēl gana skaidrs, bet komandir minno torpednoi časķi prātā ar pamatīgu kārpu pie labi noauguša gurķveidīga deguna.
Interesants bija poļitruks (zamesķiķeļ komandira korabļa po političeskoj časķi) - 2 izglītības, pirmkārt konservatorija, otrkārt, visšeje  voenno poļitičeskoe.
Kā jebkurā pieklājīgā vietā, arī šaurajā kuģa koridorā karājās politbiroja locekļu ģīmji, un vispār - bezjēgā papīru un instrukcijas pie katra elementāra slēdža. Reiz sarunā zem 4 acīm viņš atļāvās spārnotu frāzi: "Jā šis kuģis reiz nogrimtu, tai vietā vēl 3 dienas peldētu dokumentacija i nagļadnaja agitacija".
Bet kad atgriezāmies no pāris dienu malšanās pa nemierīgu jūru, un beidzot komanda varēja mierīgi paēst, viņš ienāca ēdamtelpā ar akordeonu plecā un tā spēlēja...

man gan augstskolā nekādu šaušanu /militāro lietu nebija...

Tajos gados dienests bija normāla padarīšana. Ja puisim bij raksturs kā sakarīgam cilvēkam, sakarīgi arī izdienēja. Sakarīgi ar pārējiem satika. Kurš bija memļaks, tas piedzīvoja dedovščinu. Bet tiem jau jebkurā kolektīvā slikti. I skolā, i darbā, i armijā. Tik nez kāpēc visi metas vainot armiju, nevis pašu. 

Uz tiem, kuri par idiņiem iztaisījās, visi kā uz idiņiem pēc tam arī skatījās. 

No maniem dēliem tikai viens paspēja piedzimt, lai obligāto dienestu piedzīvotu. Sākums Alūksnē, līdz zvērestam. Pēc tam Rīgā, Zemessardzes štābā kaut kādus priekšniekus vadāja. Braukāja uz Rīgu kā uz darbu. Pa nedēļu Rīgā, brīvdienās mājās. Baigi labais treniņš esot bijis iepazīt Rīgu ģeogrāfiski ( gandrīz kā taksistam ) un braukšanas prasme no tā laika izcila. Nu... tik algu neviens nemaksāja. Bet ne par kādu dedovščinu nesūdzējās. Kad vaicāju, tik nospurdza.

Ne visur bija vienādi. Bijušais kaimiņš dezertēja, citādi būtu čurkas nosituši. Palīdzēja bēgt krievu oficieru ģimene, tā lūk. Un nekāds ne mīkstais bija. Tagad biznesmenis.

... es biju jauna ļoti jauna māmiņa...  
Un tas ir forši!

Bet lai neietu armijā..100% maksāju... kaut kāda armija draudēja... un nes pavisam noteikti nevēlējos, lai mans dēls tur laiku nosistu.. 

Dēlam 37 gadi.

Tā jau tad ir Latvijas armija. Manējam būs 39.

 ..piektdienīt.. . zin, vēl dabūjams!
Pārdodas!
Bet dārgi... jo diezgan vērtīgs eksemplārs uz vispārējā vīriešu piedāvājuma fona..

... labāk bij vētrā, vai tomēr, от дущы?

nevaig  pārdoties

... un par cik tad?)))

Erotik! Kas šodien mums bāriņā?

nedienējušo / armijai mīksto uzlikušo atmiņas? kara katedru piedzīvojušo atmiņas? UN - ja nu man būtu gadījies tāds nevezōns, ka būtu mani paņēmuši tajā okupācijas armijā, es svinētu ne Padumjo Savienības okupācijas armijas dienu, bet dembeļa gadadienu! bai ze wau - Padumjo Savienības okupācijas laikā mani darbā 1-mēr apsveica 23. fevrālī, bet ne vārda dienā, bet okupācijas armijas dienā. :(

nu nezinu gan, cik atceros, to mīksto tik viegli nemaz nebij uzlikt.