Ja kolēģi ir bijuši uz bērem, tad ar kaut ko gan pacienāja .., bet tās tradīcijas atšķiras pa novadiem.

Užas, ja visa dzīve atdota darbam.

mūsu kolektīvā pārstāvji tiek aicināti uz bērēm, pārējie "metas" tādu kā "bēru naudu", tad parasti tīri simboliski uzliek končas un vīnu

nu... labāk atdota darbam nekā pudelei..

Ir jau ar tantuki, kas ceļo - kat tad vairs ja ne tagad!

Beigas tāpat skumjas.

Skumji ir tiem.., kam dzīves apnikums! Tie kas ar pozitīvismu, tie arī pozitīvi par to pasmejas

nu gan runas..bet tada dzive..
un bieži ir tā, ka tieši kolēģi ir ja ne draugi, tad labi paziņas..mamma uz iet uz bijušo kolēģu dzimšanas dienā un vārda dienām, pie viņas arī nāk kaut ar dažu labu kopā strādāts pat pirms 20 gadiem..
man pašai jaunības dienu draudzenes vai nu nomirušas vai emigrējušas..
jauniegūtie labie paziņas tālu..
bet kaut kā jau pierasts..

vigij, ar tādu attieksmi nevar sākt nevienu diētu.. 

Lizettt, cik daudz laika ietaupīji neuzrakstot "pilnu" diemžēl? 

Labrīt!!!... par to diētu... es saprotu, ka patiešam tam ir jānobriest... anksim taisnība... pagaidām mēģinu tikai sevi nedaudz ierobežot... man jau tik kādi 5-6 kg dabūt nost... un tad gan pašai būs priecīgāk, gan kleitiņas labāk izskatīsies...

emiilija | 22.01.2018. - 22:24:48
dmž neuzņēmu laiku
un neuzrakstīju "pilnu"tāpēc, ka tas biju diemžēl-iztukšītis.vot.

Lūk, piemēram, Saulesrieta teksts vakar 20:57:45 ir vislabākā iluistrācija Ritas diskusijai par pozitīvismu, kurš besī. Jo neraisa neko pozitīvu, tik klusas pārdomas, ka cilvēks kaut ko pozicionē, bet patiesībā vispār neķer laukumu.
Izlasīju polemiku par kolēģiem kā vienīgajiem draugiem... Kur ir tāds uzstādījums, ka kādam tā arī nevar būt? Ceļi, pa kuriem cilvēks ienāk otra dzīvē un kļūst par draugu, tak ir dažādi. Dogma, ka kolēģis nevar būt draugs ir tikpat jokaina, kā... kā... nu piemēram kā vecu vecais uzskats, ka iepazīties drīkst tikai pieklājīgās iestādēs un pasākumos bet nekādā gadījumā uz ielas, nekādā gadījumā sab.transportā, nekādā gadījumā soc.saitos utt.

gribēju par šito versijai aizsūtīt cepumiņu, bet ko viņa ar tādu virtuālu "cepumu" iesāktu?
Tad konstatēju, ka mēs nez kāpēc šeit neskaitāmies draugi, un aizsūtīju viņai draudzības piedāvājumu.
Iepazināmies jau pirms gadiem desmit viena šī "soc.saita" kluba pasākumā.
Un tagad esam arī Tautas draugi (šāda draudzība tak arī skaitās?)

Es zinu, kāpēc neskaitāmies. Tāpēc, ka es te vienu laiku biju "out".

Ak, tad jau tāds kā svētku rīts! :)))

Skaitās viss, kas pašiem dara prieku. Mana kolēģe, ar kuru teju 20 gadus vienā kabinetā atrodamies ir man ari kaimiņos uz laukiem, nu un kā var nedraudzēties? Un neizjūtu ne nožēlu, ne diskomfortu, ka kolēģe ir draugs, kaimiņš un viss, ko vien vajag, atkarībā no apstākļiem. Protams, bez viņas ir ari citi draugi, bet nu tomēr visu ko var savienot un apvienot.

bija bija tāds uzstādījums, par kolēģiem kā vienīgajiem draugiem, ka tas esot traki bēdīgi..

Nu grūti teikt, tas atkarīgs ari no darba specifikas. ja darbs ir ari hobijs, nu tak mēdz tā būt, kādēļ ne, tātad apvienojušie vienā kolektīvā ir domubiedri.

nja, ja tā padomā mūsu apzinīgajā vecumā, ja vēl dzīves vieta mainīta, kur ta citur tos draugus ņemt, ja ne darba vietā?... uz ielas lovīt vai?  
atceros te arī runas par skolas  salidojumiem-izklausījās, ka nu tur NAV  daudziem draudzība uz mūžu saglabājusies... laiks iet, daudz kas mainās, paši ar maināmies, kopsaucēju vairs nedabont...