Bija mirklis, kad es un mana ģimene(nepilngadīgs dēls un ļoti slims vīrs) bijām pilnīgā nabadzībā.
Ko ēst nebija vispār... nekā.
Strādāju apsardzē..saņēmu tik maz, ka ģimeni nespēju pabarot... vīrs bija pēc sirds operācijas..
Man objekts bija tagad krutā LMT ēka, celtniecības objekts..blakus VEF Kultūras pilij..
Tur iekšā bija kafeinīca..vai krogs..nezinu..bet atceros, pret manu apsardzes būdiņu bija lielais konteiners.
Tur, kādā vakarā..kad man naudas nebija nemaz..redzēju, kā nes un sagāž tai konteinerā daudz, daudz tukšo pudeļu.
Es sagaidiju nakti..tad gāju un visas tās pudeles līdz pēdējai rūpīgi savācu..salādēju maisā un mašīnas bagažniekā..
Tad no rīta vedu nodot.
Vēl tagad atceros- dabūju 3 latus un 62 santīmus.
Un par to naudu nopirku maizi un pašus, pašus lētākos pārtikas produktus kādus vien varēju atrast..līdz pēdējam santīmam sarēķinot.
Un ticiet, es tai mirklī, aiznesot mājās to maisiņu ar pārtiku..biju laimīga.
Vot tā.
Un nekaunos to pastāstīt.
Jā, esmu bijusi tur..pašā dzīves apakšā.
0
0