Anksa- absolūti piekrītu, pilnīga taisnība. Trakums, ka tas viss ar laiku vienkārši apnīk- karošu, kumosiņu un gabaliņu skaitīšana. Piegriežas. Nemitīga, nepārejoša sevis kontrolēšana reiz ir līdz brošai. Un vēl- tad, kad bikses kļuvušas jau vaļīgākas, rodas iluzors priekšstats, ka "nu jau atkal drusku var". Un viss aiziet pa vecam. Un pats trakākais, ka- ja neizskaties gluži pēc ziloņmātes, neviens tuvinieks, izrādās, nav ievērojis to, ka esi kļuvusi par pusizmēru mazāka. Un atkal gribas sev vaicāt- kāpēc mocījos???? Un tā tas viss aiziet.
Viena no mūžīgi slaidajām un skaistajām šovbiznesa zvaigznēm (Valērija? skaidri neatceros) kādā intervijā teica: mans darbs nozīmē dzīvot nepārtrauktā pusbadā un badā. Tā ir gatavā elle, bet es ar to samierinos, jo citādi uz skatuves kāpt vairs nedrīkstēšu.