Man arī tās frāzes par sevis mīlēšanu, lai citi iemīlētu, izklausās, maigi izsakoties, dīvainas. Nu nez vai es (un ne tikai es) sākšu mīlēt cilvēku, kurš visus ņems ar savu masu, sprauksies par varas makti šaurajā beziejā, gāžot no kājām nesošās konstrukcijas (alegorisks salīdzinājums), būs nīgrs un bieži pat kašķīgs savas sliktās pašsajūtas dēļ, skatīsies ar smirdīgu aci uz tiem, kuri nedod sēdvietu, bet ticis apsēsties, cēli ļaus savā sēdvietā neietilpstošajai masai, ieplūst blakusvietā, atvēlot blakussēdētājam to laimi, pielīmēties pie loga, vai riskēt izkrist no vietas ejā. Un man pie perifērijas vai tas apmērs viņam tāds, slimības, iedzimtības vai paša nolaidības dēļ. Es pie tā neesmu vainojama, un man par to nav ne jāatbild, ne jācieš!
0
0