Pagājušā nakts bija diezgan salta. Pie manis no rīta bija tikai +3. Vējš ar paplosījies, zari pa zemi..un lapas, lapas...
Versij, tev atbraucot būs klimatiskais šoks.

Labrītiņ, vēlajā rītā. Es gan teiktu, rudens kā rudens. Riktīgs lapkritis. Un izbaudu, ka lapas vairs nav jāgrābj. Motoriņš visu sasmalcina. Forši tak! Un tādā īsti rudenīgā laikā, pirtiņa ir īsti vietā. Baudām!

Lare, kas tev tas par motoriņu?
Es rudenī neko negrābju, ļauju lai trūd, jo kokiem jau arī vajag kādas barības vielas. Pavasarī sagrābšu, kas būs palicis. Vispār jau cilvēki pamazām atgriežas pie dabas. Vairs nepucē visu līdz spīdumam. Celiņi protams jānotīra, bet zālājos lapas mierīgi var palikt.

Versija, pie mums normāls laiks. Salnas nebija. Pūš vējš, biški saule, biški apmācies. Viss normā. Lietus nebija.
Neatbalstu lapu nogrābšanu līdz plikai zemei.
Man atkal sīku putnu pilni visi pagalmā koki. Tur pat troksnis sanāk, nevis čivināšana. Bet forši. Nav klusums dabā.

Sol, man pēc lapu atstāšanas baigi daudz sūna parādījās. Tas pats traktoriņš, kas zāli pļauj, ir ar opciju sasmalcināt (moš arī savākt) lapas.

Lare, neesmu baigā speciāliste, bet sūna vairāk no ēnas, ne no lapām. Domāju, ka kokiem štuks ar tām kritušajām lapām savas saknes ziemā pasargāt..un ’’paēst’’, bet cilvēks -maite redz iedomājies, ka tā nav smuki..un visu aizvāc prom!
Tagad ārā saulīte, aizvējā ir pat ļoti forši...
Sāk nākt rēķini uz nākamo gadu pasūtītajām puķēm. Nu nav man prāta, nav. Tērēju vairāk, nekā par apaviem un apģērbiem. Tā nu laikam tiešām ir apsēstība. 

“Vispār jau cilvēki pamazām atgriežas pie dabas. Vairs nepucē visu līdz spīdumam.”

Jā, arī citur. Daudzviet parki un apkaime ap sabiedriskām ēkām ir nevis pilnībā izpļauti, bet tikai gar celiņu malu. Pārējais putniem uz zvēriem, tai skaitā milzu nātres, kur tādas aug. Krustu šķērsu pāri strautam sakrituši zari. Un lapas ielās tiek slaucītas tikai tad, kad sabirst riktīgi bieza kārta un atbrauc pūtēji un sūcēji un savāc. Tā ikdienas cīņa ar dabu šķiet nomācoša - tiklīdz nekusti, tā zāle ir augšā, dzīvžogiem zari uz visām pusēm, nezāles pāri galvai, un tā visu laiku. Spēj tik skriet uz vietas, lai vējš neaizpūš atpakaļgaitā.

Lafa, kāpēc ar dabu jācīnās?  Vajag iemācīties līdzās pastāvēt un mijiedarboties. Dabu neuzvarēt. Cilvēks tikai ir iedomājies no sevis, ka ir radības kronis.

Viena galējība ir kad zāle no pavasara līdz ziemai ir nopļauta līdz plikai zemei. Otrā galējība ir Lafa aprakstītais variants. Pa vidu ir vēl visai daudz iespēju.

Nu tak savu sētu neviens nenodzen līdz melnai zemei. Īsts saimnieks zin ko, kā un cik darīt.

“kāpēc ar dabu jācīnās”

Vārds “cīnīties” ir ar subjektīvu nokrāsu. Kaut pāris dobes taču prasās ik pa laikam izravēt - gan labākas ražas, gan smukuma dēļ. Vai likt to drazu, kas neļauj nezālēm augt, mulču (?). Nopļaut gārsas, kas ir pretīgākais augs pasaulē. Izšņirkāt krūmeļus, kas tiecas pārņemt pilnīgi visu. Un tā tālāk Vienam tā ir patīkama, veselīga rosība un sevis turēšana tonusā, citam - cīņa, kas nedod ilglaicīgu gandarījumu, un akmens kaklā.
Man patīk skatīties, kā citi skaisti sadzīvo ar dabu. Man tā ir cīņa ⚔️

Lafa, gārsa nebūt nav tā trakākā, tās saknes ir iespējams izrakt un izlasīt, bet ir tāda ’’krievu zāle’’, galinsoga zinātniski. Sauc arī par brežņeva zāli, guculku un līdzīgi. Vot (lūk), tā ir sērga... pat izrauta, nomesta un nesavākta spēj radīt sēklas un izsēties. Baiss augs. Tītenis arī ... sakņu apakšzemes tīkls tāds, ka cīnīties (kā Tu saki) praktiski neiespējami..

Un akācija! Pamēģini izņemt un redzēsi kā šī cīnās. Uh! Koka sen nav, bet katru gadu lien no zemes ārā stādiņi. I raundaps nepalīdz.

Pilsētiņa Ferragudo.

Šitas viss būs jādzēš😀 kājām gaisā salikās.

Versij, man tevis dēļ kaklu krampis sarāva

“gārsa nebūt nav tā trakākā, tās saknes ir iespējams izrakt un izlasīt”

Meh, izrakt un izlasīt no kādreizēja milzu dārza, kur dobju vairs nav, tikai trekna zeme palikusi, ko augļu koki ar savām tonnām vēl labi samēslo Labi, ja vēl šad tad papļaut sanāk, un arī tas šām patīk, veco galvas ir jaunām barība.
Smiltsērkšķu mātītes atvases lien uz māju kā mežs no Ziedoņa šausmenes - zaļās pasakas. Še tev veselīgās odziņas, ka jupis viņas().

Nākamgad braukšu rudenī uz siltām zemēm. Beidzot visi bērnu skolu beiguši, vairs nekādas atkarības no brīvlaikiem 🌞

Jā, nākamgad es ar laidīšu. Tikai tas vēl tik tālu
Lafa, viena metode, ko es pielietoju-noklāj zemi ar kaut ko, kas nelaiž cauri sauli, vecs linolejs labi noder, vai kāda cita palielāka plākne... kādu gadu patur, tad vismaz virszemes daļas tām nezālēm atmirst, un arī saknes ir vieglāk izrokamas, ..un vēl var mēģināt sēt pa virsu kaut ko spēcīgāku, piemēram āboliņu! Kad es pirms 3 gadiem saņēmu šo īpašumu, tur bija bēdu ieleja, viss aizaudzis ar nezālēm, nātres līdz krūtīm, vārpata, gārsa... kur cērt lāpstu zemē-tur nāk ārā viskas, sākot ar ķieģeļu druskām, beidzot ar stikliem un konservu bundžām. Bet, nu jau izskatās cerīgāk. Es pa kvm vien atkaroju..un tīru. Darbs protams ārprātīgs, bet rezultāts priecē.

Man liekas, ja grib zālīti gārsu vietā, vajag tikai bieži pļaut. Neļaut gārsai izaugt. Man bija gārsas un veci ogulāji. Ogulājus izgriezām un gārsas pļāvām. Ne jau uzreiz, bet pēc kādiem 2 gadiem tur zālīte un baltais āboliņs. Gārsas pazuda.