Par trumuļiem nezinu, bet Artavam šķiet bija šāds dzejolis ... par jauktajām laulībām.
Vārījās ķiļķēns un klimpa
Katlā, katlā vienā,
Baltajos garaiņos, baltajā pienā.
Vai nu tos burbuļi mētāja,
Vai nu tik paši tā bijās,
Bet ķiļķēns ar klimpu kopā savārījās.
Vēlāk saradās bērni,
Tagad kā būt ar viņiem -
Saukt tos par mazajiem klimpām
Vai saukt par ķiļķēniņiem.
Tas jau nu gan ir tiesa,
Ka visiem šai katlā mums jālodā,
Bet kā lai šie bērniņi runā -
Klimpu vai kiļķēnu valodā.
Ķiļķēns kļuva ķildīgs
Un klimpa, klimpa strupa.
Līdz kādu, kādu dienu
Ķiļķēns pār klimpu klupa.
Klimpa teica, ka ķiļķēns muļķis,
Ķiļķēns teica, ka klimpa glupa.
Tā nemaz neesot klimpu,
Bet ķiļķēnu zupa.
Tad klimpa, klimpa kliedza:
Ejam katrs uz savu pusi!
Un ķēra aiz rokas bērnus,
Ko bija dzemdējusi.
Bet bērni katla dibenā
Bija saķepuši vienā gabalā
Un runāja nesaprotami,
Ne vairs klimpu, ne ķiļķēnu valodā.
Ak, nelaimīgais tēvs,
Ak, nelaimīgā māte,
Arī pavārs beidzot saprata,
Ka nav labi un teica: Sāli!
Es vienmēr atceros,
Kā ķiļķēns ar klimpu bārās,
Un es vienmēr prasu,
Kas tā par zupu, kas tanī katlā vārās.
6
2