
pat pieņemot, ka erotikas kamīns pie okeāna nav kāda aizsniguša Latvijas ciemata kūtsgalā, neskauž ne par mata tiesu. Varbūt tāpēc, ka esmu savulaik gana viskautkur izbraukājies un sapratis, ka mājas ir un paliek mājas, bet varbūt vienkārši slinkums.

iepriekšējās lappusēs manīju literāru pēcpusdienu iedīgļus. Šobrīd ienāca prātā kaut kas no Aspazijas:
"Kā savu dzimteni lai tēloju?
Tai augstu kalnu nav, ne strāvu platu,
Kas citas zemes sidrabjostās jož,
Ne lielisku un krāšņu dabas skatu,
Tai rožu maz, tik nātras asi kož... "