... ikurāt, ja uzprasos uz apcilāšanu, varu bišk iz šāsdienas gadījuma ko te uzdrukāt...
... bišk lietus nolija, i izdomāju uz ezeru aizšaut, nodžumpāt... nu ezers tāC smuks un kluss, meža vidū, ļaužu naff, peldvieta ideāla, ar nedziļu un garu, smilšainu apakšu... kopš ar ričukiem sākām braukāt, tā vienmēr bijusi mūsu labākā peldvieta... nu, sakrāmējis visas savas lupatas uz mocīša, iebrienu ūdenī... jau piebraucis, saklausīju tādu neparastu skaņu, bet pēc laika tā atkal atkārtojās, brienot ārā, jau konkrēti - netālu kāds rūc... nu tā pa riktīgam - ne suns, ne briedis, bet kaut kā tā, ka sabremzējos, ārā no ūdens kāpt... stāvu es tur ezerā tāC pliks un skatos, ka krūmi kust un rūkšana ik pa laikam paliek arvien skaļāka... apnika salt un bišk uzkliedzu, uz mirkli klusums, tad pamazām attālinājās tas rūcējs... nu kad sapratu, ka šams ir tālāk kā es no moča, tad fiksi ārā, uzmet pāris lupatas virsū, pārslēdzu mocim skursteņa klapi uz skaļo un naski prom... taciņa pēc lietus slidena, zābaki pakaļējā kastē, ar plikām kājām un bišk steigā, pāris reižu gandrīz uz acīm novilku, bet beigās veiksmīgi uz lielā ceļa... noslāpēju moci, a tas rūcējs tepat netālu... nu bāc, naff ko gaidīt, mocim pa kloķiem un tāC paC puspliks uz māju prom... domāju, ka ķepainis tur plucināja kāda makšķernieka atstātās pusdienu paliekas, a es iztraucēju... vēlāk ar džipu aizbraukšu un pēdas papētīšu... - mašiņā tomēr kkā drošāk...
