Josič, es līdzīgi -- vairs vienīgi savās acīs -- izgāzos smagāk... Kad man bija kādi 6 -- 7 gadi, Ōmīte vienreiz izstāstīja, ka tad, kad viņa bijusi tikpat maza kā es tolaik, Užavas upītē pie Tērandes muižas kalpi ar mietiem esot nosituši stōri, vairāk kā 200 mārciņas smagu... Fiksi sarēķināju, ka 200 mārciņas = vairāk par 90 kilo... Turklāt vasarā Užava, kaut ar jūru saistīta un rudeņos taimiņus uz lašus uzņem, ja grīvā Lodes tīkliem garām tiek , tik maza... Nodomāju, Ōmīte vecs cilvēks, gan jau k;adas basņas stāsta, no zivēm ar pamaz jēdz... Pagāja kopš tā stāsta kādi 30 gadi, Ōmīte jau nomiruse un kā Haralds saka, svētītā zemmē, ieraugu žurnālā "Lauku Dzīve" 3. vākā, kur tolaik drukāja dažādas interesantas veco laiku/vēsturiskās bildes kādu kadru, izskatās aizdomīgs -- no stikla plates kopēts: stāvs 4 vīri, uz rokām tur nepārprotamu (Atlantijas) stōri, aiz muguras ēkas siluets tāds aizdomīgi kaut kur redzēts... un paraksts: 1914. gads, Tērandes muiža, stōre 2,5 metrus gara, 96 kg... Tad nu nācās atminēties, ka 1914. gadā Ōmītei bija 6 gadi, un dūšīgi nokaunēties, kaut kaunēšanās iemeslu Ōmei skaļi nekad nebiju teicis... Un tomēr -- neērti...