Pansionāts... izskatās ka tie kas to vēlas domā, ka tur tādas foršas studentu kopmītnes ar disenēm kā jaunībā būs... nu, nu.
Vēlēšanās mēdz piepildīties, tāpēc esiet uzmanīgi, ko vēlaties.

Esmu bijusi pansionātos, saistībā ar darbu... Nedod dievs tur nokļūt... Tur, no smakas, vien var nomirt... Par pārējo nemaz nerunājot...

Tā ka, tikai mājas, mīļās mājas

Savās mājās jūtos labi, kad apkārt esošie apstākļi neiespaido manas pesonīgās telpas apstākļus un auru.
Tātad... ciemiņi ... ļoti jauki... viss ar mēru...
Aizdomājos par te izteiktajiem pansionāta variantiem. Ja cilvēks paliek fiziski nespējīgs tikt ar sevi galā, tad sevi kā smagu nastu nevēlos uzgrūst bērniem, viņiem sava dzīve. Tad gan mājas varētu pansionāts, tikai kāds... lai sadzīves kultūra būtu normāla.
Cita lieta, ja esmu spējīga palīdzēt arī bērniem, ja esmu noderīga ... (tikai ar noteikumu, ka paši mani aicina!!!), ... secinu... manas mājas būs tur kur pašai labi un brīvi jutīšos, kur estētiskā un morāla vide ir tāda, kas man patīk.

man nav māju šobrīd
bet mājas ir tur, kur dzīvo pats un (ja ir) tavi mīļie cilvēki

Esmu redzējis pansionātus piem. Vācijā.
Komfortabli, laba aprūpe tiem, kas paši ar sevi galā netiek pilnībā,
BET... tikai 3000 EUR mēnesī tas komforts maksā

gan jau, . ka vācieši var to atļauties... pie mums cikmaksā 250Ls? un cik cilvēki to var atļauties?

Biju DAR pansionātā, tiem, kuri vēl sprigani paši spēj sevi apkopt un nevajag diennakts medicīnisko uzraudzību, ir maza kotedžas, pie katras dārziņš ar ziediem, tiem, kuri vairāk uz gultas katram sava istaba, pilnīga medicīniskā aprūpe visu diennakti, cik tas maksā nepajautāju, bet atmaksā bērni, kuriem tie ir, citi pārdod savus īpšumus un pārvācas tur uz dzīvi. Tādā pansionātā l var dzīvot.

nu uz pansionātu tiešām neiesaku!tur ātrāk atstiepj kājas, vai piepalīdz!es labāk darbā nokrītu pavisam, vai mājās uz dīvāna aizmiegu galīgi!un cik zinu, tagat, ja slimnīcā pasaka drīz mirsiet netur!dzen uz mājām!tur mirstiet!smieklīgi ne!

batka, smieklīgi, bet ne visai! ne tik sen bildēju nabagmājā pasākumu, sastapu ex lases biedreni - viņa tur ne dziedāja, ne dejoja un ne pieteica programmu, bet par nabagu - lidzīgi, kā Fogele Inta, tikai ne no skatuves provēju aizrunāt vietu laicīgi un mani komplimentēja ar tekstu, ka man jau kādus gadus 10 vēl nevajadzēšot.

kur sajūtos kā mājās. pa lielam jebkur, kur labi cilvēki. pa pavisam lielam nekur.

Māju sajūtu rada manas istabas zaļā, nobružātā grīda, mana vectēva gulta, mani puķpodi uz palodzes, pat mans virtuves nazītis... varžu koris aiz loga un jūras šalkoņa.

pienene buča un puķe

Latvija :-) cik svariiga? Nebija veel iespeejas to paarbaudiit...

..manii gan nav taada patriotisma, tradiiciju, ka no paaudzes paaudzee buut jaavelk kaada meebele liidz...
vecu kraamu lauku maaja pilna, pat nezin kaa no tiem atbriivoties...
dziivesvietas mainiitas... maaju sajuuta ir un buus Latvijaa, un tuvaak dzimtajai vietai, un kaa jau te rakstiija ieprieksh-Savās mājās jūtos labi, kad apkārt esošie apstākļi neiespaido manas pesonīgās telpas apstākļus un auru.(c)

Man Latvijas "svarīgums" no bērnības... tur neko nevar mainīt... tas gēnos... :)

Man līdzi velkas vairākas lietas, minētā gulta ir viena no tām, tajā ielikts labs matracis un skaidri zinu, ka kalpos vēl kādai paaudzei.
http://www.tauta.lv/mans/foto/?ha=2&aid=0&pag=20

Eh, nenorādijās uz tiešo bildi, bet gultā esam abi ar vecīti ))

man tāda forša māju sajūta bija, kad sezdien atbraucu no internātskolas un svētdien modos no virtuves nāca pakūku smarža!oma cepa pankūkas!a pēc brokastīm jau akal rūgta doma, rīt jau modīšos pēc komandas!

Ja, ar nelielu humora piedevu, esam kādas piecas draudzenes nolēmušas vecumdienas pavadīt savā privātā pansionātā, vienas dāmas lauku mājās... katrai sava istabiņa, kopējā dzīvojamā, ar TV un bāriņu, ko bērni reizi nedēļā solijās uzpildīt... auto ar jaunu cmuku šoferīti arī apsolija, vēl tādu pašu dārnieku... turēsim vistas, trušus... varbūt pa kādai dobei pēc iespējām... viena no mums ārste, viena kosmetoloģe, viena farmaceite... gatavot prot visas, dežurēsim virtuvē... šobrīd izklausās exeleti, vide jauka, daba arkārt, sēnes ogas... dīķis ar zivīm, man kā makšķerniece... pilsēta nav tālu... pensijas kopējā katlā, darba dalīšana... visas jaunās tekholoģijas līdz tam laikam ievilksim... varbūt vēl biznesu varam taisīt ... a par ko ne, mūsu vīriešiem jau statistika lēmusi, ka nedavilks.Tāpēc jauns un sprauns daraspēks.

a līdz simts gadiem izvilksiet!