..man..svariiga

Man ar..:)

ļoti savrīga...
Mana vide, manas lietas, manas smaržas...
iespēja darīt to, ko gribās un kad gribās...

... man otrs cilvēks reiz teica... "man mājas ir tur, kur esi Tu".
To īsto nozīmi saprotu vien tagad.
Izrādās, man arī tā ir bijis.
Tātad... mājas ir tur, kur mīļais cilvēks.

Ir svarīgi.
Es jūtos labi "pieturas punktā", un es esmu atbildīgs par to.
========
Manā "pieturas punktā" reiz blusas bija iemājojušās.
Es viņām"ieskaidroju", ka ir jātiņas projām.
Pretējā gadījumā pielaidīšu guni
Viņas sapra, cik es esmu humāns pret savu "migu" Un aiztinās .

Manas mājas nekad nebūs pilsētas dzīvokļa šaurība. Plašums, daudz gaismas, daudz gaisa, logi vaļā.
Manas mājas nekad nebūs pilsētas dzīvokļa akadēmiskā kārtība un sterilitāte. Un paldies Dievam!
Manas mājas nekad nebūs netīkamu cilvēku kopums. Bet tie, kuriem līdzīgi man te ir māju sajūta- tie te ir bieži un ar prieku un patiku. Un ļooooti daudz jauniešu."

nu tā gan ir Dieva dāvana. Vienam ir otram nav. Un neviens nav vainīgs, ja nav.
Un - es zinu, ka manā māja kāds vēlas būt tāpēc- ka es tur vēlos būt un to vietu mīlu, rūpējos, nevis ka es tur vienkārši esu.

Tadu maju sajutu ka citiem man nav. Es varu nodzivot svesa vieta paris menesus, un saksu justies ka majas.
Ar klaustrafobiju neslimoju, bet man vajag plasumus, pilseta atri nogurstu, nepatik lieli cilveku pulji.
Varbut kad paliksu vecs, tad man saks paradities majs senes sindroms!

versija!
Reti kad man ar Tevi sakrīt viedokļi.Taču piekrītu visam, izņemot dzīvi daudzstāvenē.

Cienu.Pārlieka sterilitāte grauj imunitāti

..man ļoti patīk ..mājas ir mana gimene..mani bērni ..bet man nav piesaistes konkrētai vietai..man ir labi tad kad mēs esam kopā... un nav svarīgi, kurā no trijām mājvietām...

Satan, 100% piekrītu!

Māja tak ir mūsu pils. :0

Atcerējos:


Moj adres ņe dom i ņe uļica, moj adres sovetskij sojuz

Mana māja - mana pils. Patīk atgriezties vietā, kura pieder man, kurā dzīvoju kārtībā vai nekārtībā, kur izeju dārzā naktskreklā vai plikās miesās. Patīk paceļot un atgriezties. Man nav tā, , ka - kur mani mīļie, tur manas mājas, Galvenais ir māja, un mīļie brauc pie manis.

Majas, lauki, pilseta vairs nepatik, jauniba to esmu atskatijusies, tikai daba, labi kaimini, tuvie cilveki pasi atbrauc, kad grib, un viss kas majas izaug laukos un ko dod daba, nekad vairs nemainitu pret pilsetas akmeniem, jo pazudi pilsetas puli.

... mājas saistās ar vārdu bērnība, nekad un nekur vairāk nebūs tik labi mierīgi, nebūs tādas drošības sajūtas, pat tagad, kad tajās mājās jau sen dzīvo sveši cilvēki, es ieejo pagalmā, pieglaužoties vectēva stādītajam ozolam sajūtu kā manī ieplūst enerģija, noteikti basām kājām izstaigāju pļavas... visur citur, man ir labi, bet tā īsti mājas sajūtas nav... tā palika tur bērnībā...

Reti es to daru, bet šoreiz - godīgi... mājas...
Tas ir dīvains vārds.
Ja tu esi kaut kur pasaulē, tev ir gan interesants darbs, gan labs atalgojums, karjeras izaugsme redzama un tu dzīvo savā ( tiesa, īrētā ) mājā.
Un tev nākas aizbraukt no šis vides uz, teiksim, nedēļu... un tu atgriezies, lidoztas stavvietā tevi gaida tavs auto un tu braic uz mājām. Pilnīgi racionāla māju sajūta, kaut nedēļu tā tukšā stāvējusi... Ledusskapī tukšums, tik daži sausi sneki un bārā viskija pudele.
Tava ģimene ir Latvijā un tu zini, ka tur būsi pēc apm 6 mēnešim. Un kādām divām nedēļām.
Atgriešanās process mājās Latvijā sāk izjusties apm tikai kādu nedēļu pirms izlidošanas.
Telefonsakari ar Latviju tai laikā apm reizi 3 nedeļās, tāpēc māju sajūta Latvijas virzienā gan zūd, gan atjaunojas. Atkarībā no tā kāda ir tava patreizējā situācija.
Ir nācies pat Jāņos būt ārpus Latvijas, kur ugunskuru kurt nav nedz ļauts nedz ir iespēja, tomēr ŠĪ sajūta paliek - esmu sveci dedzinājis... .
Laikam jāpieņem, ka galu galā Latvija tomēr ir manas mājas, kaut ne vienmēr tajā atrados un atrodos.

Man arī laikam jāsaka, ka mājas ir Latvija. Jā, ir vecmāmiņas bērnības pļavas, ir pilsēta, kur esmu dzimusi, skolā gājusi... bet ir arī daudz citas mīļas vietas Latvijā... Un atgriežoties no ārzemēm, to jūt visvairāk. Ja ar auto, tad pār robežu pārbraucot. Ja lidojot... jūras līci saskatot... :)

Nu re, kā izciklējās gan privātnieciskā, gan dvēseliskā mājas sajūta.


Pieplusošu vēl vienu mājas sajūtu - to rada ar dažiem sīkiem, mīļiem nieciņiem uz rakstāmgalda, mašīnā, ģērbtuvē, pie darbagalda vai konveijera, reizēm arī pie upes, makšķerējot. Tas ļauj sajusties tākā mājīgāk, omulīgāk. Citiem gan pietiek ar Pamelas Andersones bildi. Bet citi vienkārši ieskrāpē uz klints iecienītā atpūtas vietā "xyu".

Mājas- manas mājas, - man ir ļoti svarīgas.. Tas ir atbalsta un sākuma punkts kaut kam... reizēm- patvērums, reizēm- relax, reizēm- uzmundrinājums... siltums, omulība, mana saime, mani mīļie..