jauneklis loloja sapni par neatkarību. raka ar rokām zemi.. sakraja lapstai... raka zemi ... sakraja 2lapstam ... noalgoja palīgu ... raka zemi ... sakraja 3 lāpstām ... noalgoja vēl vienu palīgu ... sakrāja ekskavātoram ... tad diviem ... u.t.t. līdz mūža nogalē kļuva bagāts vīrs un atļāvās aizbraukt uz okeāna salām atpūsties
... guļ zem palmas izbauda tiešām kā paradīze un neko vairāk nevajag
... ierauga zem blakus palmas savu bērnības dienu draugu kas ar apmierināts ar dzīvi apskrandušās drēbes laimīgu smaidu arī bauda dievišķo sajūtu. Sāk runāt ... noskaidro ka tam nepieder nekas ... sāk mācīt dzīvot- ko tu te laiskojies? būtu kaut zemi racis ... kadēļ?
nu sakrātu lāpstai... kādēļ?
... un tā soli pa solim visu karjeras kāpienu izšķetina, bet atbilde viena un tā pati -kādēļ? ... nu tad tu kļūtu bagāts un varetu kā es beidzot baudīt dzīvi
... - bet es jau jaunībā atbraucu uz šejieni un visu dzīvi baudīju šo brīnišķīgo skaistumu ... atbildēja bērnu dienu draugs