Ir brīdis, kad tiesnesis saprot: no viņa vairs netiek gaidīts spriedums, bet tiek gaidīts zpildīts uzdevums. Par to publiski nerunā. Ne rakstiski, ne oficiāli. Taču signāls ir skaidrs un nepārprotams – procesos, kuros tiek lemts par arestētas mantas, īpaši naudas līdzekļu turpmāko likteni, gala rezultātam ir jābūt vienam – konfiskācijai.
Šis uzdevums nekādā veidā nav saistīts ar lietas materiāliem. Tas nenāk no pierādījumu kopuma vai juridiskās loģikas. Tas nāk “no augšas” – kā valsts noteikta prioritāte. Un ikviens, kurš šobrīd strādā ar šāda veida lietām, to diemžēl saprot.
Formāli viss izskatās korekti. Tiesas sēde notiek, puses uzklausa, lēmums tiek šķietami pamatots. Taču realitātē tiesnesis jau sākumā zina, kādam tam ir jābūt. Jo šis ir Apgabaltiesas lēmums. Un tas nav pārsūdzams. Tiesiskā valstī šādam apstāklim vajadzētu būt drošības garantijai, bet šobrīd tas tiek izmatots kā instruments.
Īpaši satraucoši ir tas, ka šajos procesos arvien biežāk tiek ignorētas pat Augstākās tiesas Senāta 2025. gadā skaidri formulētās atziņas par netiešo pierādījumu vērtēšanu. Senāts nepārprotami ir norādījis, ka netiešo pierādījumu kopumam jābūt savstarpēji loģiski saistītam, balstītam faktos un izslēdzošam saprātīgas alternatīvas. Ka pieņēmumu vai minējumu kopums nevar aizstāt pierādījumus. Ka tiesai ir pienākums vērtēt šos pierādījumus īpaši rūpīgi.
Taču praksē šīs atziņas kļūst par formalitāti, nevis par vadlīniju. Netieši pieņēmumi tiek pacelti līdz pietiekamam pamatojumam mantas konfiskācijai, un Senāta skaidrojumi paliek citēti tikai tik daudz, cik nepieciešams ārējam iespaidam. Saturiski tie netiek piemēroti.
Protams, valsts budžetam ir vajadzīga nauda. To neviens neslēpj. Konfiscētie līdzekļi šobrīd tiek uztverti nevis kā strīdīgs tiesību jautājums, bet kā ieņēmumu avots. Jo, ja manta netiek konfiscēta, iestājas nākamā problēma – kompensācijas.
Personām, kuru manta ir nepamatoti arestēta, likums paredz tiesības prasīt atlīdzinājumu. Un šīs summas var būt būtiskas. Tātad – ja nekonfiscē, valstij jāmaksā. Ja konfiscē – valsts iegūst. Šādā situācijā tiesnesis vairs nav neatkarīgs tiesību piemērotājs. Viņš kļūst par risku menedžeri valsts budžetam.
Man kā tiesnesim tas ir ētiski smagākais punkts karjerā. Es zinu, kādam jābūt tiesiskam risinājumam. Un vienlaikus es zinu, kādu rezultātu no manis gaida. Šīs divas lietas arvien biežāk nesakrīt. Nav runa par atsevišķām lietām vai izņēmumiem. Runa ir par sistēmisku pieeju. Par vienošanos, ka “šobrīd tā vajag”. Ka mērķis attaisno līdzekļus. Ka tiesiskums var pagaidīt.
Taču tiesiskums nevar gaidīt. Jo brīdī, kad spriedums tiek pieņemts nevis pēc likuma un pārliecības, bet pēc fiskālās vajadzības, tiesa pārstāj būt tiesa.
Es šo rakstu nerakstu, lai attaisnotu sevi. Es to rakstu, jo saprotu – klusēšana padara mani līdzatbildīgu. Un, ja tiesnesis klusē brīdī, kad pat Augstākās tiesas atziņas vairs nekalpo kā reāls orientieris, tad tiesiskumam vairs nav neviena aizstāvja.
Šodien tas ir par arestētu naudu. Rīt tas var būt par jebkuru citu īpašumu. Par jebkuru personu.
Un tad jautājums būs tikai viens – vai mēs vēl dzīvojam valstī, kur tiesa spriež tiesu, vai valstī, kur tiesa pilda uzdevumus.
4
5