Valet, reizēm sanāk tā, ka pēc divu nedēļu pazīšanās apprecas, un laimīgi nodzīvo kopā līdz nāve viņus šķir, bet citi, kuri aš divus vai vairāk gadus cerējušies, pēc kāzām fikss un fertih izšķiras, un nav tur nekāds ļamūr tužūr bez abažūr. Un kas no tā? Vai tāpēc visiem bailēs jāatsakās no vēlmes pēc nopietnām attiecībām? Un tā nepasēšana arī var būt dažāda. Kādam tiešām smaga nesaderība, bet kādam gribas visu pa vieglo tvert, nenest atbildību, neuzņemties rūpes un neieguldīt neko ģimenes kopdzīvē, jo pirms tam tas nebija jādara, nafig darīt tagad?

Frina, es te neraklameju, visiem dzivot bez nopietnam attiecibam, es tik velejos pateikt, ka tie kas dzivo vieni, nav sliktaki par tiem, kam ir nopietnas attiecibas.
Es piemeram negribu atnakt majas un skatities uz saputusos tantuku, negribu klausities parmetumos..., ja es saksu kopdzivi ar kadu, tad tikai tad, ja busu 90% parliecinats, ka ar so tantuku man bus jaukas, miljas attiecibas un vecumdienas, ja tadu neatradisu, tad nu ko, busu vientuls opits, kas pie virtuves galda sededams, sarunasies ar savu suni vai kakji.

Ļoti bieži ir vēlme pēc pastāvīgām, regulārām un nopietnām attiecībām BEZ laulības.

Nu es arī nesaku, ka vieni ir labāki par otriem, jo neba ģimenes esamība vai neesamība nosaka cilvēka vērtību. Bet par to sapūšanos runājot, ja zini iemeslu kāpēc notiek pūšanās prcess, tad likvidē to iemeslu Iemeslu, ne sievu. Bet ja sapūtusies par HVZ ko un stāstīt iemeslu negrib, tad vai nu ignorē, vai padomā, un secini, ka vajag šamai vairāk glāstu, skūpstu utt.

Ir cilveki, kas sapusas reizi menesi, bet ir kas katru dienu.
Cilveki ir dazadi, raksturi dazadi.
Un nafig man uznemties tas rupes, atbildibu? Tikai tapec, lai man butu uzspiests zimogs, ka mol esmu cilveks, kam ir nopietnas attiecibas, tapec lai dzirdetu no citiem, ka mol sis onka baigais malacis?

Par valets skaidrs- nafig ar viņu ielaisties, ja vien neesi valsts sociālās aprūpes speciālists vai kāds cits speciālists, par kuru valsts garantēti sniedz pakalpojumus!

Gribētos papildināt- un bez kopdzīves.
Taču- tikai un vienīgi ar brīvu vīrieti- vismaz manā gadījumā.
Bet ne tagad.

Valet, Tev tāds variants neder (ar ikdienas pūšanos, niknošanos utt), man arī ne. Bet cilvēki ir dažādi. Kāds pāris no malas tik ideāls nu tik.. kā cimds ar roku, kā podiņš un vāciņš, kā viena pāra zābaki, publika skatās, apbrīno un arī tā grib, bet ko šamie? Ņem, izšķiras un viens par otru ij dzirdēt neko negrib. Tikām citi plēšas ka spalvas pa gaisu un viss pagasts skan, viņiem prognozē drīzu šķiršanos, bet nekā. Viņiem laulība izrādās apbrīnojami noturīga, turklāt uzticības pilna. Tā lūk notiekās. Tātad-galvenais ir atrast kopsaucēju.

Narin, vai tad es Tev butu piedavajis ielaisties ar manim kadas attiecibas?
Raksti ka gribi, bet ja cilveks ir dunduks, tad lidz vinam nepieleks, ka ne katrs cilveks metas kopdzives apkampienos, lai tik par kadu parupetos, ir kas juvilieriski izvelas, apdoma, parbauda.
Ir cilveki, kas ieejot veikala perk to, kam naudinaja pietiek, un tad gremo gimjus saviebusi, bet ir tadi kas perk to kas garso.

Frina, Tu pati dzirdi ko saki?
Nu nafig man katru dienu plesties, strideties, nesaprotu to dzives kaifu?

valets... uzbuura forshu aininju... vecumdienaam...

Solidarizeejos ar Valetu. Cilveeki kuri izveelas dziivot vieni nav ne par matu sliktaaki par tiem citiem. Bet muusu sabiedriibaa veel arii ir iipashi stereotipi. Ja ir runa par sievieteem."Tas nav normaali, ja sieviete ir viena" T.I. -ja vinja veelas taada buut.
Un laba iespeeja savu partneri redzeet vienmeer smaidiigu, ir dziivot atsevishkji. Es nediskuteeshu tagad par paariem, kuri jau dziivo kopaa. Tur ir cits staasts:)

Valet, tak izlasi visu, ko es saku!

Vot- šis ir labs... Piekr;itu par visiem 100. Vien kādreiz acis aizmiglojas un nopērc to, kas nav ticis plānots. Un tad apēd un domā- fū- a nafig bija vajadzīgs.

Un vispaŗ, es nesaprotu, kāpēc veči domā, ka tantuki to vien grib kā vien kādu nocopēt un gredzenu pirkstā uzmaukt... Kaut kāda paranoja. Bērnības trauma, vai?

Bet vispār- man patīk t.s skandināvu modeli ( gan jau Valets oponēs)- katram sava dzīve ikdienā, bet brīvdienas, svētkus, pasākumus pavada kopā. Taču ne obligāti. 
Nu nevaru es iedomāties, kā būtu, ja atnāku no darba pārstr’ādājusies ap 19.00- 20.00 vakarā un kāds ķipis man saka- a kur vakariņas? Bet pēc tam, kad vakariņas paēdis- a kur sekss? Un nedod dies, ka no rīta vēl- kur brokastis?
Labi jau labi- pārspīlēju, bet man patīk dzīvot tā, kā gribu, patīk, ka mani neierobežo ar savu klātbūtni. 
Bet varbūt vienkārši- nav īstais cilvēks gadījies.

No tā, kam naudiņas pietiek, arī var izvēlēties to, kas garšo, vai likt lietā izdomu, un pagatavot gardu maltīti.

Vasara uzrakstiija to ko domaaju. Pieaugushiem cilveekiem, katram ar savu dziivi un ikdienu tas ir vispraatiigak.
Bet par to pirkshanu ir viens bet. Ne visi var atljauties nopirkt to kas garsho. Bet, ja liels izsalkums? Tas gan tieshaa gan paarnestaa noziimee:)
Kaads labaak ietur slaido liiniju, bet kaads labaak apeed to ko var atljauties... Dazhaadi jau ir.

Friina ir laba saimniece:)Man jau liekas, ka dziive ir noruudiijusi muusu sievietes. Pat no akmens zupu uzvaariis:)) Galvenais ir garshvielas no sava daarzinja pielikt:)

es ar piekrtu vasarai, nu nevaru iedomaties, ka man tagad, ikdiena kādu, kas budet meļkatc pered glazami..
jasaka ari jaunibā es nebiju naska uz kopdzivi..tad kur nu vēl tagad

vasariņ.. vajag tādu, kurš sagaida ar vakariņām un sexu