Par ciešanu pārvarēšanu - to labāk nekad neuzzināt, kā otrs var izrīkoties, vai, pat ja ir izrīkojies.
Prātā stāv kāds slimnīcas stāsts - būtu rakstnieks, jejbogu, uzrakstītu romānu, tik asa psiholoģiska spēle, tur lapām 500-600 būtu vietas. Tas ir par kādu vīru, kurš tika norakstīts kā dārzenis, bet pilnīgi negaidīti atveseļojās, sieva pa to laiku bija paspējusi viņu piekrāpt ar kādu citu slimnīcas pacientu. Es kaut kā biju ietrāpījies tam vīram kā draugs un palīgs slimnīcā, tiesa, palīgs gan no manis bija švaks, jo pats biju pēc traumas, bet, manuprāt, pirmais viņa nesakarīgajā vāvuļošanā saskatīju saprāta pazīmes - tā teikt, itkā neārstējamam dārzenim stāstīju, kā ar mašīnu ērtāk aizbraukt līdz kādai bodei, viņš nebija rīdzinieks, un tajā bodē vienmēr piebrauca no otras puses. Un tad pāris dienu laikā viņš ne tikai par cilvēku kļuva, bet pat izcēlās ar patiešām asu prātu! Sieva? Viņa pienāca man klāt, šķiet, ka viņa gribēja prasīt, lai es nevienam neko neizstāstītu, bet neko vairāk par raudāšanu no viņas nedzirdēju, viņa sēdēja blakus un raudāja, un pilnīgi neko nespēja pateikt, patiesība es viņu ienīdu tajā brīdī - tā vien gribējās prasīt, lai iet nu savam mīļākajam uz pleca paraud. Pēcāk arī tā džeka radinieks man prasīja par viņa sievu, vai neesmu manījis neko aizdomīgu, vai bijusi pie vīra tādā datumā un šitādā datumā - nav jau muļķi cilvēki, patiesībā jau vienmēr viss ir redzams - nu ko, samelojos viņai par labu, teicu, ka nāca bieži un sēdēja pie vīra gultas. Bet nekad dzīvē neesmu redzējis, ka kāds vai kāda kaut ko tik ļoti nožēlotu.
0
0