Tie, kuriem bērni klaiņo ir visādi ... ir arī tuvredzīgi, bet visbiežāk viņi ir bezgala nelaimīgi, ja vien viņiem viss nav vienalga... zinu no personīgās pieredzes... un zinu ko tas prasīja, lai viss pamazām nostātos savās vietās... , tas nav atkarīgs tikai no audzināšanas... man viņi ir četri, bet traki gāja vien ar vienu...

Arī es daudzreiz izmuku no stundām skolā,jo gribēju pabūt viena un zīmēt... nemaz mani vecāki nebija pie tā vainojami... vienkārši tas bija laiks, kad neviena nebija mājās un varēju būt viena ar sevi.

Braiduce... es pievinojos Tavam viedoklim, bērniem tiek par maz mīlestības, mīļuma... bet arī tam ir dažādi iemesli...

jūtu, ka lauvenek zina, ko runā. vai nu pati piedzīvojusi, vai ļoti tuvu stāvējusi. viss, ko Tu saki, tieši tā arī ir. esmu to uz savas ādas izbaudījusi. bet, zini, tiem, kas ir tik pārliecināti par savu pareizību - nav vērts mēģināt kaut ko iestāstīt... viņi nezina - to izmisumu, apjukumu, mīļumu pret bērnu un nespēju palīdzēt. jā, mēs gājām pie psihoterapeitiem, kaut arī nevarējām atļauties. atļāvāmies, izspiedām. un esam vēl joprojām tikpat savstarpēji mīļi, cik no mazām dienām. ar visu to, kas mums bija jāpārdzīvo. nevainot bērnu un saprast, ka arī vecāks ir tikai cilvēks. neuzlikt viņam to vainas apziņu, ka esi nekam nederīga māte. tas nedos neko labu, neko! atbalstīt. visus. nevis rīkoties tā, kā to te dara tie, kas neko nav piedzīvojuši, bet tikai gudri runā.

nu var jau runāt ..kas un , kā kādi tie iemesli ...

katra situācija ir citādāka, katra pieredze atšķiras, un nevienam no malas nav tiesību uzskatīt sevi par citu izvērtētāju un diagnožu noteicēju. to var darīt tikai speciālists pēc smalkas, dziļas un pozitīvi ieinteresētas analīzes.

katrā ziņā varu ieteikt tik meklēt rokā bērnu, kad aizklejo, nelasīt morāles, bet samīļot un uzklausīt ... cita ieteikuma man nav ...

Manuprāt bērnu klaiņošana - nevelēšanās būt mājās ir jāuztver nopietni un ar pilnu atbildības sajūtu. Nedrīkst tai nepievērst uzmanību, bet nedrīkst arī parforsēt ar kaut kādiem represīviem paņēmieniem vai pilnīgi otradi - izlikšanos , ka viss ir ok. Arī es runāju par to, ka ir jāsameklē cēlonis kāpēc tas ir noticis un tad uzmanīgi jāmēģina radusies situācija atrisināt. Klaiņošana ir kā slimība, kura ir jāārstē, bet pirms to sākt ārstēt , jāsaprot kāpēc tad tā ir piemeklējusi bērnu un kāda tiešī slimība ir. Un līdzeklis katra gadījuma "ārstēšanai" noteikti ir atšķirīgs. 100% ir zimāms tikai tas, ka izārstēt nevar nevienu tepat un tūlīt. Tam ir vajadzīgs ilgs laika periods - katram gadījumam atšķirīgs.

Braiduci pamēģinu samīļot tādu pusaudzi, kurš ir kā adatains ezis un nemaz neļaujas būt samīļojams :) Ja tie pieaugušie spētu ielīst tajā bērna galviņā un uzzināt, kas patiesībā tajā darās - pārsteigums ir garantēts :)
Ne vienmēr bērna problēmās ir vainojami vecāki. Mūsdienās lielākā problēma ir pašu pusaudžu vide - diemžēl. Nekad nevar zināt, kas var kļūt par bērna negadītās uzvedības izraisījušo faktoru. Tu vari būt pietiekoši labs vecāks, draudzīgs, mīlošs iejūtīgs, bet nespēsi savam bērnam palīdzēt, piemēram, nelaimīgas mīlestības gadījuma, kad tam bērnam liksies, ka viss ap viņu sabrūk, vai piemēram , kāds viņam nozīmīgs cilvēks viņu vienkārši publiski būs nosaucis par neglīteni. Bērna psihe ir ļoti nestabila un dažādu apstākļu sakritība var izraizīt nevēlamas sekas. Vecāki nevar bērnam radīt (un tas arī nav jādara) sterīlus siltumnīcas apstākļus. Un kas notiks ar tadu bērnu pēc tam, kad viņš izies lielajā dzīvē no šīs "siltumnīcas". Visam ir jābūt ar mēru un saprāta robežās.

   pusaudžu vecumā tikai pusaudzis, pusaudzim ir autoritāte..ne vecāki...

tie ir tūkstošiem saskaitāmo, kas veido šo situāciju... un tikpat niansēts risinājums...

Tā robeža - šaipus un taipus.. ir ļoti trausla. Un iemesli, kadēļ bērns nonāk tai otrā pusē, ir ļoti dažādi. Gan pārmērīga uzmanīšana, gan uzmanības trūkums. Gan bagātība, gan nabadzība, jo abos gadījumos nevienu ciemā neaicināsi... vistrakak ir būt nevajadzīgam. Vecāku vienaldzība nav attaisnojama un tās sekas reti tiek labotas, tās iet dziļumā...
Sestdien skatījos labu filmu - "Meitenes", tur ar bija par so...

manuprāt, katrs šis gadījums(klaiņošanas) ir unikāls, tikpat lielā mērā, kā mēs katrs pats... Nav pat īpašas nozīmes tam cik labvēlīga vai nelabvēlīga ir ģimene. Un mēs varam palīdzēt savam bērnam tikai tad, ja spējam iejusties viņa ādā... atcerēties, kā mēs domājām viņa vecumā... Tad arī viņa rīcība vienā vai otrā gadījumā kļūst saprotamāka.
Diemžēl šī iejušanās nav iespējama, ja ar bērnu nav pastāvīga kontakta, ja bērns neko nestāsta baidoties no represijām...

Cik traki, ka jau pirmklasnieks jūtas vientuļs. Vecākiem neesot laika... Un tad nu bērniņs jūtas tāds kā negadījuma sekas...

Genim taisnība... lai nu kā arī neiet, nedrīkst zaudēt kontaktu... un bērnam ir jāzin, lai cik lielas nebūtu nepatikšanas viņš drīkst iet uz mājām...

Pienene bērniem nepatīk vārdi - drīkst nedrīkst :) Tāpat kā vārdi - jādara, jāsaprot, jārīkojas    

kāpēc.. Vārdiņš "drīkst" viņiem ļoti patīk...

:) nu ne vienmēr, jo arī šis vārds ir kaut kas no "ielikšanas rāmjos", bet tieši šie "ielikšana rāmjos", vai pareizāk izsakoties viņu sajūtas par ielikšanu kaut kādos rāmjos ir tās, kuras viņiem tā nepatīk. Pusaudži bieži dara kaut ko tieši par spīti pieaugušajiem, bieži neapjēdzot, ka ar šādu iespītēšanos viņi nodara vairāk pāri sev.
Pēc savas personīgās pieredzes varu pateikt, ka nav svarīgi zināt kā pareizi vecākam rīkoties attiecībās ar bērniem, svarīgi ir tas, lai šī pareizā rīcība dotu vēlamo efektu, bet ne vienmēr tas tā dzīvē notiek, tāpēc ka vecāki nav vienīgie, kuri veido bērnu apkartējo pasauli.

nevaru piekrist, apgalvojumam, ka tīņa vecumā autoritāte ir tikai cits tīnis!
ja tu vai es kā vecāks, jau no mazotnes esi savam bērnam autoritāte, tad būsi ar visu laiku, tas nav viegls darbs!! drīkst nedrikst, !!! un kuram ta pieaugušam šie vārdi patīk, arī pareiz nepareizi!
es mēginu audzināt meitu mīlestībā, nekad nepaukstināt toni uz viņu, pat tad, kad vāra lielas ziepes, nekādā gadījumā nesist! tikai runajamies, runājam ilgi, es vienmēr uzklausu viņas argumentus un beigās atrodam kompromisu! man ar meitu ir saprotami ir paveicies, jo viņa klausās ko saku, zinu ka citiem ir daudz grūtāk! pats galvenais, ko varam un vajg dot- tā ir milestība!!!uzmanība( jau no mazotnes) kas nekādi neizpaužas materiālās vērtibās, bet ar tam ir būtiska nozīme!

118-tavai meitai vēl naff pusaudzes vecums... kad būs,tad arī parunāsim par to... dažreiz ar to mīlestību ir kā ir ,var gadīties, ka akli mīlot nonākam pie vēl sliktāka rezultāta arī slepkavas un citi sabiedrībai bīstami cilvēki kādreiz ir mīlēti... bet viņos šīs jūtas laikam apklusušas ,nez kas tad tur par iemeslu,varbūt vienkārši nav sasniegušas mērķi