Var saprast kurš te teoretizē un kurš praksē ir gājis tam cauri.
Man tēvs, lielāka auguma par mani, nav vājš, apetīte laba. Jau 2 gadus palīdzu viņam pa lielajām darīšanām. Salīdzināt to ar bērna sūdu būtu kā salīdzināt ābolu ar arbūzu. Aromāts arī nav salīdzināms.
Nevaru aizbraukt ekskursijā, jo pārējie ģimenes locekļi izmēģināja tēvam slaucīt un mazgāt. Bet nevarēja, jo nāca vēmiens.

Es arī pagaidām nevaru aizbraukt ceļojumos.
Bet sveša bērna sūdi arī ir pretīgi

Cik situāciju, tik viedoklu un attieksmju...
Bet slimnīcās tak arī sanitāri ne savējos vāc, bet svešos. .

Vieglāk atbildēt, kad sabiedrība sāka rūpēties par to, lai vecie un nevarīgie NETIKTU pamesti likteņa varā. Tas ir apm. pēdējie 120 gadi. Interesanti, ka tas sakrīt ar sufražetu izcīnītajām sieviešu tiesībām 😉 tad laikam veči arī padomāja un pateica - nu ok, dāmas, nu tad uz priekšu, strādājiet 8h darba dienu un pēc tam izbaudiet pēc pilnas programmas i bērnu, i vecīšu dibenus.
🤭

labrencio
Bet tu taču nenodod savus vecīšus pansionātā.
Vairai gan jau kopējas bija priekšā/pakaļā, vai nu varēja paņemt ar viņas naudu

Pansionātu aprūpētājām vajag ļoti labas algas, vismaz 2, 5 tūkstoši uz rokas, lai rinda stāvētu ar strādātgribētājiem, ļoti labu veselības polisi, bezmaksas braukšanu, apmaksātu sanatoriju.
Tas nav sēdēt kādā valdē par čļenu un saņemt 6-7 štukas

Kaut kādiem čļeniem algas 7štukas, bet cilvēkiem kuru kopj vecīšus, mazgā pakaļas, strādā ar bērniem alga kapeikas

Protams ka nē. Bet mēs visu laiku kopā dzīvojām. Viņi mums māju, zemi, mežu, saimniecību atstāja. Bet man darbs ir mājās un visu laiku varu viņus pieskatīt. A jā būtu darbs bērnudārzā, tad vai nu būtu jāpamet darbs vai vecīši jānodod pansionātā vai jāmeklē kopēja, kamēr es pa darbu. Jo vienus viņus nevar atstāt.

Ar meitu nevaram kopā izbraukt no mājas. Jā es neesmu mājās, tad viņa pieskata.

Vaira varbūt psiholoģiski nevarēja būt kopā ar vīru. Ir situācijas, kā vairāk nevar izturēt psiholoģiski.

Smags darbs b/d par auklīti, alga kapeikas

“Pa manam ir spēkā princips, ka tas, kas bērnībā saņemts, vecumdienās ir jāatgriež. “

Pilnīgi un absolūti NEPIEKRĪTU. Pieaugušajiem ir izvēle - laist bērnus pasaulē vai ne. Bērnam nav izvēles, dzimt vai ne. Ja sava egoisma dēļ esi izvēlējies laist pasaulē bērnus, tad lūgtum pieņem arī visu, kas nāk komplektā - pamperus, bezmiega naktis, zobus, slimošanu. Nevis pasniedz to kā labdarību. Kopšana vecumdienās vecākam ir jānopelna, tas nav iestatījums pēc noklusējuma.

Ja ir pieņēmušas lēmumu dzemdēt, jo sagribējās bēbīti, tad lai arī paši tiek galā nevis apgrūtina citus - omes, māsas, radus ar bēbīša skatīšanos. Tā taču viņu izvēle

FB ļoti bieži gaudas var lasīt, ka omes, radi neiesaistās palīdzībā

Pieaugušajiem ir izvēle - laist bērnus pasaulē vai ne. Bērnam nav izvēles, dzimt vai ne. Ja sava egoisma dēļ esi izvēlējies laist pasaulē bērnus,  

Esmu par šo aizdomājies jau labi sen un neesmu kautrējies tā uzmanīgi, uzmanīgi uzdot jautājumus tādiem, kuri sūdzas par grūtu dzīvi, par sliktiem vecākiem, bērnības psiholoģiskajām traumām un daudz kā cita. Neticēsi. NEVIENS no daudziem, daudziem nav deklarējis, ka labāk būtu tomēr bijis nepiedzimt. Nu, bet ta ir tikai mana statistika. Iznāk, ka tomēr šī dzīve ir tā vērta, lai to dzīvotu. Gandrīz visos gadījumos, izņemot varbūt pašnāvniekus. Un vēl iznāk, ka šeit tomēr ne tuvu noteicošais nav vecāku egoisms. Drīzāk otrādi - dzīvība un dzīve ir dāvanas, kādām pat līdzīgu nav, visi manis iztaujātie tomēr par labāku variantu uzskatīja piedzimt, nevis tikt nolikvidētam līdz 12. nedēļai. Pat neskatoties uz atstumtību bērnībā, dzērājvecākiem un citādām nelaimēm.

Jā, un katrs pats sev arī var uzdot šos jautājumus:
1. Vai mana dzīve ir bijusi bez grūtībām un izmisuma brīžiem?
2. Vai tādēļ labāk būtu bijis šo savu dzīvi nedzīvot?

Mana vedekla 12. gadu vecumā aizvadīja savu māti. Vēzis. Un? Tagad ir 25, dzīvo tālāk. Tiešām tikai vecāku egoisms vai tomēr šai dzīvei ir kaut kāda cita nozīme un vērtība?

Ja vecāki rūpējas par bērniem, bērni bieži izjūt morālu saistību atbildēt ar rūpēm  par viņiem vecumā.  Es domāju, ka tā ir arī normāla audzināšana, ģimeniskās  vērtības, kas to visu nosaka.

“Ja ir pieņēmušas lēmumu dzemdēt, jo sagribējās bēbīti, tad lai arī paši tiek galā nevis apgrūtina citus - omes, māsas, radus ar bēbīša skatīšanos. Tā taču viņu izvēle”

Jā un nē. Omes un pat opji (kas uz to brīdi vēl nav šajā statusā) nereti ir tās, kas izdara (vai vismaz agrākā paaudze izdarīja) spiedienu - vai nebūtu laiks bērniņam? Kāpēc jums vēl nav - vai ir problēmas? Vai tik toreiz tu (ogojot, pa upi bradājot utt.) nesaaukstējies? Vajag aiziet pie ārsta. Ja paši nevar, vajag adoptēt, gadi iet, laika nav daudz. Un tā tālāk.

Tāpēc - še jums mazbērni. Paši prasījāt, skatiet uz veselību.

“Neticēsi. NEVIENS no daudziem, daudziem nav deklarējis, ka labāk būtu tomēr bijis nepiedzimt”

Kāpēc gan neticēt. Tomēr mēs varam aptaujāt tikai ierobežotu skaitu un iegūt tikai vienpusēju atbildi - no cilvēkiem, kas ir piedzimuši un kuros kā bio būtnēs ielikts pašsaglabāšanās instinkts un bailes no nāves. Mums nav atbildes no iztecējušajām olšūnām un spermatozoīdiem: “cik slikti, ka nepiedzimām” vai arī “cik labi, ka nepiedzimām”.Attiecībā uz vēzi un slimībām - tas ir smags jautājums. Ja cilvēks slimo ar vēzi, un arī citi viņa ģimenē ir ar to slimojuši un miruši, ir liela iespējamība, ka arī šā cilvēka bērni ar to saskarsies. Vai šādā gadījumā labāk dzemdēt bērnu, kas ar lielu varbūtību to gēnu pārmantos, vai ne?

Man divi mazbērni. Meita pati tiek galā it labi. Grūti iedomāties kā es varētu palīdzēt ar savu darba slodzi. Un nākamais-es pirmo reizi par vecmammu tapu 41 gada vecumā. Kāda penZija, kāda sēdēšana ar bērnu 😁.
Ka teica mana vecmamma (lai vieglas smiltis)- kurš dzemdēja tas baro un audzina!