Man gan ir izsūtītais vectēvs. Latvijas laikā par brīvības cīņam saņēma savus 10 ha no valsts, no nekā izveidoja paraugsaimniecību, kurā pat Ulmanis bijis vizītē. Aktīvs aizsargs. Vācu laikā - pagasta vecākā vietnieks, atbildēja par ceļu stāvokli un malkas sagādi, nevienu šāvis vai mocījis nebija, tomēr ar to pietika, lai uzreiz pēc krievu ienākšanas 1944. gadā aizsūtītu. Pārējo ģimeni neaiztika, vien piešuva visiem politiski neuzticamo statusu, taču tam, kā izrādās, bija savi plusi. Ja citi armijā dabūja dienēt 3, bet flotē - visus 4 gadus, kā mans mātes brālis, tad neuzticamie dienēja vien gadu, un nekāds stroibats tas nebija. Gan tēvs, gan 2 viņa brāļi armijā dabūja C kategorijas autovadītāja apliecības, kas tolaik bija ceļazīme uz to, ka būsi pieprasīts, jo smago auto šoferīšu un vispār cilvēku ar tiesībām tolaik smagi trūka. Vadāja savā kolhozā priekšsēdētāju pēc armijas sākumā, pēc tam pārvācās uz Rīgu. Pēc Staļina nāves 1953. gadā vectēvu reabilitēja un atlaida. Jau pie jaunās varas tika uzzināts, kurš nostučīja. Tipa savējais - latvietis. Kā itin bieži tolaik notika.
5
4