Runājot par cilvēkiem, kuri par realitāti spriež pēc filmām,
Kādus gadus divus iepriekš vienā no baltkrievu forumiem viens vēstures entuziasts no Piemaskavas man uzlēca augumā, ka latvieši esot nepateicīgi un ka esot tādi, ka ar nacistiem esot sadarbojušies, uz ko es toreiz atbildēju, ka nevajadzēja LPSR proletariātu pamest kara sākumā likteņa varā, jo jau kaut kādas dienas divas pirms vāciešu ienākšanas Rīgā vairs nebija neviena poļitruka, partijnieka vai armijnieka - visi bija aizbēguši. Aizstāvīši, ibio.
Vajadzēja redzēt, kas pēc tam sākās! Neviens vēsturnieks neesot neko tādu nekur rakstījis.
Es sim atbildu, ka man pie augšstilba viņa isajevi, kuri pirms 40 gadiem runāja un pierādīja vienu, bet tagad - pēc varas nomaiņas - tādā pašā garā maļ tieši pretējo. Mana vēsturniece ir mana vecmutere, kura to visu savām acīrm redzēja. Īsi sakot, histērīja turpinājās diezgan ilgi, uzzīmējās atbalstītāju komanda, kura visādiem paņēmieniem manai omei mēģināja piešūt halucinācijas un vēl visādas vainas, kamēr neatnāca viens Izraēlas žīds un visai tai varzai nepaskaidroja, ka viņi ir stulbi. Un tagad jautājums ... procentuāli cik no šī vēstures entuziasta nelokāmās pārliecības par to, ka ir bijis tā, kā bijis patiesībā nav, ir veidojušas šādas filmas, kurās krievi ir situši vāciešus no paša kara sākuma visur un vienmēr? Mana atbilde būtu vismaz 50%.
Šai sakarā ļoti patīk Soloņina lekcijas ar dokumentiem, kartēm un liecībām.
8
2