Un, ja vēl par večiem un autolietošanas kultūru, ko CSN nereglamentē... Arī, pavisam nesen, buru regates laikā, vērojam Ķipsalā smuku vakaru ar saulrietu uz klasisko Rīgas 13 torņu kardiogrammas panorāmu... Blakus Fabrikas restorāns, kur to pašu var redzēt, vakariņas ēdot... Piebrauc viens pēc otra 3 AirBaltic salātzaļie Toyota takšiun ... noliek to 5 gurķu sieniņu tieši tiem panorāmas logiem priekšā. Nu ir taču jābūt biezādainiem egoistiem un postpadomiskiem ļum-peņiem, lai nesajustu, ka pašiem negribētos ēst dārgas vakariņas, skatoties uz auto virtnes sāniem: varbūt kāds tur vakariņo pirmoreiz mūžā, -- gadījumā, ja šoferīšiem gribētos "tiem biezajiem" uz kādu brīdi mazliet ieriebt...

Lai ko un kā mācītu skolās, tā īstā saprašana sākas tad, kad pašai jau ir nācies brīdi pabraukt. Kad sāc braukt nedomājot, ka tagad pirmais ātrums vai trešais )), kad sāc sadzirdēt motoru.
Lai gan reizēm i tagad jāpasmaida. Apskatē liek nospiest bremzi... a es dumji skatos uz tiem 3 pedāļim )), lai atī braucu jau turpat 30 gadus.

... sievu parandžā un pie kazas... lai pļāpā līdzīga ar līdzīgu...

mariin-- es runaaju vispaar- sievietes no dabas laabaak, nerunaaju par skolaam - pasargi dies..!tur taapat, kaa 9. maija sakaaraa - kameer visi padojmu paraugi apmirs, tikmeer dziives nebuus:)))))))))

noteikti b variants... Mācies braukt ar instruktoru, tikai ne ar vīru...
Lai tev veicas!!!!

oi, safrinai taisnība, ja vīrs ir instruktors, tad labāk pie cita veča.

Es reiz jaunākos gados redzēju labo skatu - Tas bija stāvlaukumā uz vakara pusi pēc darba jau. Es tur gaidīju savējos no veikala un blisināju acis - Te uzreiz man netālu blakus griežas iekšā mašīna - tipa, lai apstātos smuki pie apmales - tā kaifīgi lēni griežas iekšā- nedroši :) Pie stūres sieviete diezgan kalsna pēc skata, mati biku riži, brilles uz acēm, abas rokas iekrampētas stūrē kā kapteinis vada kuģi vētras laikā! Tupi un turies! Blakus viņai vecis - es teiktu, ka vīrs bija, jo priekš meitas viņa likās tā kā par vecu.. šim arī acis biku stīvas kā papagailim, kurš ar visu būri nolikts uz šosejas - Paveiksies vai nepaveiksies? :) Iegrieza cēli, bet neapstājās! Uzmauca virsū betona apmalei tā, ka priekšas bampera plastmasas nokrakšķēja vien! :( Pēc skata likās vecā izlaiduma Ford eskorts -diezgan zema mašīnīte un krakšķis bija pamatīgs :( Un tad notika tas, ko es vēroju acis iepletis - tā visdrīzāk bija personiskā mašīna nevis kāds darba pagalmā atrasts lūznis - kad autiņš atspiedās atpakaļ nost no apmales, tad salauztā plastmasa nokārās uz zemes beigta kā pārlauzta kaija :( Un tā vietā, lai vecis mašīnā uzsprāgtu no dusmām par tādu sievietes stulbu izgājienu, lai lektu laukā un novērtētu postījumus, Viņš to ņem un pievelk biku klāt un apskauj un mierina - tipa -nekas traks jau nav noticis, tikai autiņš pizģec, sīkums :) Man tas toreiz bija pārsteigums - tāda attieksme! :) Un tikai pēc tam, kad šis bija viņu nomierinājis, apčubinājis, tad izkāpa laukā pataustīja aprauto plastmasas gabalu, nopūtās, nogrozīja galvu un, paskatoties caur logu uz savu mīļo, paraustīja plecus - no sērijas- būs jau labi, nekas sevišķs - bet tur uz momentu nemaz nevarēja saprast, vai lauzt nost tālāk, vai tīt klāt ar skoču, lai pa zemi nevazājas grabēdams.. bet tad jau nāca manējie un es tālāk nobeigumu neredzēju, bet no šīs situācijas drusku tomēr mācījos, ka ne viss jāizrāda vienmēr tā, kā tas izskatās un ko par to domā :)

Krots, lielisks stāsts un foršs vecis. Nav teikts, ka dāmai kāda vaina, -- viņai šoreiz "pasīva" loma. Simpātiska ar to, ka, iespējams, ar stipru gribu, lielu atbildību un ne vienmēr stabiliem nerviem (nekā slikta).

Bucja... Garām. Esmu dzīvs un kādulaik vēl turēšos diezgan braši. Un ne es viens tāds, -- droši zinu.

Man 10 gadus (kopumā) mīļotu sievieti nācās ilgi pierunāt, lai atjauno braukšanas iemaņas, jo pašas tiesības bija, disciplinēti atjaunotas katrā atjaunošanas reizē, bet -- nekādas braukšanas prakses, jo vīrs autodzelžu -- ne cilvēku, savu sievu ieskaitot, aprūpes -- pedants un klasisks, attieksmē pret nesavām kļūdām, bļauris... Tā nu... nācās ilgi un rūpīgi sievieti pārliecināt, ka "Tas" (autobraukšana viņas izpildījumā) ir iespējams. Nebiju iemaņu izkopšana sākās sētā, vairākus mēnešus ne pārāk biežās nodarbībās, viss noritēja labi, braukājām pa Latviju 200 -- 400 km dienā, bet visulaik jūtama tuvumā vīra iebļautā nedrošība. Un, jā... vienuvakar, atgriežoties no tāla izbrauciena, iebraucot sētā caur vārturūmi, mans jaukais cilvēks nekustina rokas, negriž stūri -- vārturūme ar nelielu pagriezienu... un auto iebrauc sienā... nu ne brutāli iebrauc bet sienai piespiežas ar troksn -- neatlecot, ļoti lēni piespiežas... un apstājas ... Pamierinu ar vārdiem... un aicinājums vispirms iedarbināt motoru un... "tagad -- mierīgi atpakaļgaitā". Nesanāk... Piespiešanās pietiekami stipra un atpakaļgaitā nepieciešams uzgāzēt... Dabiski, stresa saasinājums, jo pēc lieliskā brauciena jāatgriežas mājās pie sava bļaura... Tālāk -- panika: seko izlekšana no auto un aizskriešana prom... Protams, biju pārsteigts par šo panikas lēkmi, bet... nu un?! Piesēdos pie stūres, ataizrējos no sienas, nolieku auto stāvvietā. Man nav jāuztracas par dzelžiem, jo pērku un lietoju lietotus apvidniekus. Toreizējais bija 1989l gada kantainas micuks/Mitsubishi Pajero, lieliski, pēc vecās inženierijas principiem, būvēts dzelzītis. Korpusam ne vainas, jo bampera konstrukcija pareiza! Pāris dienas vēlāk kopā aizbraucām -- lai "vainīgā" redz, kas jādara tādos gadījumos darāms. Kopā ar mehu piesējām stropi, kio lieto fūrenieki kravas nostiprināšanai, pie bampera ar vienu galu, otru -- pie boksa durvju stnederes. Lielumu izlabojām, pavelkot ar pašu auto. Sīko precīziju -- ar vinču. Un = nekādu problēmu! Bļaušana sākas tad, ka auto ir par dārgu, bet paša sieviete -- par lētu (bļaura paša acīs) un auto saimnieks vairāk precējies ar savu dzelzi nekā ar savu apprecēto sievieti.

iesākumā vajadzētu paprovēt pabraukt ar mašīnu, lai rastos tās izjūtas vai vispār tas ir vajadzīgs!!!

Rivo, autobraukšana daudziem cilvēkiem nav tas pats, kas sekss, ko izpildīt vienīgi baudai. Dažiem cilvēkiem -- ieskaitot sievietes -- reizēm autobraukšanas prasmes reizēm kļūst par neizbēgamu vajadzību: tā (braukšana) = vajadzīga. Un tad, ja vajadzīga sievietei, tā ir veča problēma -- mācēšanai vai nemācēšana, gribēšana vai slinkums, mīlestība vai vienaldzība, -- no kā atkarīgs, m iemācīsi vai neiemācīsi. Var iemācīt, -- ir izdevies.

Marin!!!Vajadzība ir viena lieta, bet varēšana kaut kas cits!!!Zinu vismaz desmit sievietes, kuras mēģināja, bet saprata, ka tas nav tas ko viņām vajag!!!Iekalt teoriju, tas ir viens, bet braukšana, it sevišķi intensīvas satiksmes apstākļos, ir pavisam kaut kas cits!!!

rivo, nevajag, ir veči absolūta katastrofa uz ceļa.. to ir teikuši citi vīrieši

lumia, bet diskusijas temats jau ir par sievieti pusmūžā!!!Par večiem tas jau ir cits stāsts, pat vēl smagāks!!!

man viena kolēģe lika eksāmenu jau gandrīz vai pensijas vecumā, teoriju nolika viegli. Bet braukšanas eksāmenu šķiet, ka tikai ar 7 reizi. Tāpēc nekad nav par vēlu!
P.s. ir jaunietes, , kuras liek 15 reizes, kamēr to braukšanass eksi noliek.

nu es savam braukt iemācīju, kamēr pats nebrauca karājās rokturī izvalbītām acīm, paris reizes palika ceļmalā stavot un atdziestot, bet kad beidzot piekrita macīties, vissbij ok, . kāds atvieglojums, ka sāk pats makšķerēt braukt..
ir bijuši vēl, čaļi kuri pēc instruktora zvanija man, lai pamācu... vairāki vecākā dēla draugi, aks pēcāk veiksmģi nolika tiesības un tagad rulle ar saviem dranduletiem...
dzimumam nav nozīmes, nozīme ir tam, vai spēj saglabāt mieru vai nee

Tur jau tā lieta, ka tiesību likšana ir pārvērtusies par sava veida biznesu, instruktoriem daudziem ir pilnīgi po, galvenais tikai lobi banknotes!!!Ir valstis, kurās pirms tiesību likšanas ir jāveic psiholoģiskais tests, ja otreiz to nenoliec, tad vari pienākt tikai pēc gada!!!

vīriešiem ar savaldīšanos uz ceļiem ir grūtāk kā sievietēm :D

Kapeņu stāstiņi un mednieku- makšķernieku stāstiņi

muļķibas, ja kads ar mani brauc talakus gabalus un pa rīgu tad 2 varianti vai nu smejas lidz asaram, vai ausis vīst
tas ir atkarīgs no personības.

tieši tā versij...