Man kkā netīšām sanāca otrādi. man ļoti patika dāvināt ziedus un dariju to diezgan bieži... tās ne vienmēr protams bija miljons rozes-bet visdažādākie ziedi... un kad man vienu dienu paziņo un pārmet -vai tik es nēesmu ar kko sagrēkojies... kopš šī brīža šī Sieviete saņēma aizvien mazāk-un mazāk ziedu... līdz beigu, beigās nesaņēma tos vairs nemaz-rezultāts????? uzvarēja vienaldzība

Bet tas taču ir lieliski!!! Tātad problēma izprasta (respektīvi, sava vaina atzīta)! Un nav vairs jācilā tā sāpīgā tēma.

dumpīgajam vienmēr - ņi kak u ļuģej...       

dumpīgais, Tu izlasiji, ko rakstu?    

Nu bet vai tad svarīgākais patiesībā nav tas, ka esam meklējuši dāvanas, domājuši, nu kaut vai, ejot gar ziedu veikalu vai puķu pērdevāja leti, iedomājušies par Jums? Dimanti vai plastmasa krelles- tas ir tikai maka biezums... piekam- plastmasa krelles nu točna vīrietis būs meklējis un domājis, dimantus laikam jau vairāk paprasa kādam "specam" lai nopērk.

Vienmēr esmu šo uzskatījis par lietu, ar ko vienkārši jāsamierisnās, tāda kā vīriešu un sieviešu loģikas nekrustošanās. Mēs dāvinām, jo tas vienkārši patīk, bet sievietes to bieži uzskata par pirkšanu.

Lai gan ir jau arī pirkšanas varianti, bet man zināmajos ļaužos ir varianti, kad patiesībā to var saukt par sieviešu reketu, un interesants gadījums, kad sievastēvs sponsorē dāvanas, piemēram, vienugad uz Valentīndienu džeks plātījās ar 500Ls gabalā, no kuriem sievai tika jauks gredzentiņš 150Ls vai 250Ls, īsti neatceros, vērtībā.

Nu, es te gribēju vairāk par to, ja vīrietis ir nogrēkojies, un tad nu nāk mājās ar dāvanu...

V-vilks, protams nevajag iespringt - kādēļ dāvina... tieši tā - vajag baudīt to mirkli... Tas tiešām ir patīkami...  [15 Nekad neesmu domājusi kādēļ dāvina.

1aprikoze, nu lai katrs dzīvo ar savu sirdsapziņu, bet ja no ta neciešu, bet gūstu prieku... vai tādēļ nepieņemt uzmanības apliecinājumu?

mēdz būt arī savādāk, lai nopietni parunātu ar savu sievieti, tad man viņa ir jāuzaicina uz randiņu, ja kas svarīgāks sakāms viņai, tad uz randiņu aicina viņa

ixxi, iet jau runa, ja Tu ciet, bet viņš savu vainu izpērk ar dārgām smaržām. uzdāvina, un lieta atrisināta, var sāpināt tālāk. Nākošreiz nopirks vēl dārgāku dāvanu un atkal viņa piedos...

Labs variants, izskaidroties kaut kur, neitrālā vieta, uzaicinot uz randiņu...

Tā. atnāk vīrietis mājās, lai nu gadījumā netiktu uzskatīts, ka viņš kaut ko grib nopirkt, pat pienu no stūra veikala nav atnesis.: "Sveika dārgā, es laikam vakar... "

Otrs variants. Piens ir nopirkts, maize arī, varbūt, pat, ka kāda puslīdz ēdama desa. Un protams, arī puķe, "labākā", kādu vien aplam mutīga puķu veikala pārdevēja varējusi iesmērēt. Kabatā iebāzta vīna pudele, "monastirskaja izba" jau gluži nē, bet, ņemot atmiņā kopēju vīna degustāciju, smadzenes salikušas kopā tādu aplam nesaprotamu un skanīgu nosaukumu "Cabernet-Savrigon", piemeklēta pudele, ņemot par pamatu lētāka+dārgākā*0.6, tad, ievērojot, ka tas ir Dienvidamerikas vīns, tomēr paņem citu, kas gan, tiesa, ir nedaudz lētāks. Virtuvē smaržo vakariņas. "Sveika dārgā, es laikam vakar... "

un, par to mīlestību caur vēderu... Nu laikam jau ir tiesa... Bet nekad pat neesmu iedomājies, ka tā varētu būt manis pirkšana, izņemot, tagad, tikko.

Savignon, Vilks :)

Gožār, gožār...

sarunājas divas draudzenes,
tu zini, es pārnāku mājās, bet tur vīrs ar mājkalpotāju mīlējas,
un ko vīrs?
neko, uzdāvināja man briljanta gredzenu,
un tu protams no mājkalpotājas atbrīvojies?
nē, man vēl kažoku vajaga

Vilks, ir jau atšķirība - vnk. grib sagādāt prieku vai - " Es laikam vakar... " :))

nez kā ir tad, ja sieviete jūt vainas apziņu... kaut gan tas pēc definīcijas nav iespējams...    

Tas tāpat, kā mana kaimiņiene savējam- "Es Tev piedošu, ja Tu man nopirksi tādus zābaciņus, kā manai draudzenei... "

Nevis sieviete jūt, bet vīrietis    
Sieviete negaidīti garšīgi sāk ēst gatavot... Es tā domāju, ka tas tā varētu būt...    

mhm... un pēkšņi nepamana nosvaidītās zeķes...