mocca... klusaak, neb;ljauj tik skalj...

otarad-joprojaam nekas nemainaas :))

jaa jaa, atceros arii shitos briinumus :)) un dzeks aiziet armiijaa ar prieku sirdi-meitene mani gaidiis :))

Protams, ka muuslaikos gaidiit no armijas nav aktuaali... bet jo paskateeties no ikdienas dziives... vai mees negaidaam savus viirieshus...

Šoreiz mana atzinība Taidai par tekstu 23.02.2012. - 09:21:43
Vizualizēju un apsmējos. Tiešām afigetj...

otards39

heee..bet tas tak feini ka nemainas..un ir stabīlas tautas vērtibas

Nē, mēs negaidam. No kurienes tad šie būtu jāgaida? Katru vakaru mājās no darba? Tāpat atnāks bez visas gaidīšanas

Vienam otra gaidīšanai nav sakara ne ar valsti, ne ar laikmetu.

Kopš rakstniecības sākumiem ir gan pieminēta, gan akcentēta gaidīšana.
Odiseja sieva Penelope - pirms apm. 2800 gadiem aprakstījis Homērs.
Katrs Seno/Vidus- laiku ceļojums varēja ilgt gadus, reizēm arī 20-mit.
Parasts karavānas gājiens uz Indiju/Ķīnu aizņēma pusotru gadu vienā virzienā.
Lielākai daļai ceļotāju bija ģimenes, un tie atgriezās pie ģimenēm, ik pēc kārtējā ceļojuma.

Visai ticami, ka ievērojama daļa ceļotāju, arī kādu mīlēja, vai ne.

junona.. nu es neizin ir kas gaida no kroga, no spēlju zēles..
no komandejuma(miļakas)..nu ja jagaida ir..

junona bet ja neatnaak maajaas un dodaas pie kaadas kura GAIDA ?:)

Jana, neviens nepamanīja :P :)))


Hmmm vispār, ja to var pie gaidīšanas pierakstīt tad tomēr es gaidu gan, jo tajos gadījumos, kad zinu, ja mana otra puse brauc tālu ceļu un nebūs mājā pat pusnaktī tad sēžu un gaidu, kad pārbrauks. Kautkā nevaru es tādā brīdī aizmigt, bet pieļauju, ka tas man ir tikai un vienīgi iekšējs kretīnims, kas neļauj gulēt.

Nezinu, Otard, es runāju par reālām lietām, nevis kas būtu, ja būtu Un vispār, ko tas nozīmē - gaidīt? Kā to dara? Kaut kā īpaši?

Bet ja par armiju, par dienestu... esmu izteikusies arī agrāk... bija savi pozitīvie momenti... bet bija arī ne visai... kaut kāda valstiska untuma pēc izrāva cilvēkus no aprites, no sabiedrības, i nafig tas vajadzīgs

un tagad ari protams ir sievietes kas gaida savus vīriesus no misijam Afganistanā, Irakā..misija parasti ir pusgadu..
bet tā ir pašu izvēle..
un nemaz nepieminu tos kas strada ārzemes(viena vai otra puse) bet vai sagaida..
un vai vajag????

... gaida vilcienu, tramvaju, autobusu unt.t... lai no kluutu liidz gala meerkim...
... bet viirieti hmmmmm.ja nu vieniigi ataisnojas taa gaidiishana... bet visaa visumaa ir reti... dzivojam tak shodienai, nevis kaud kaadai mistiskais gaidiishanai...

Skatos, lielum lielais vairums nevēlas pagaidīt Savējo.

Secinājums :
lielum lielajam vairumam vienalga, ar ko - kurš ir "BLAKUS", to ņem.

Laikam palielina "sugas" izdzīvošanas spējas - tas Visēdājisms.

------------------------

Pašu mani interesē vienīgi izvēlīga - kura NEŅEM to, ko pagrūž priekšā.
Bet PAGAIDA, kamēr atnāks labāks.

Un šo arī esmu teikusi jau agrāk... toreiz te bija spēcīgi argumenti "pret", bet bija arī, kas uztvēra manu domu un saprata. Par gaidīšanu vai negaidīšanu... Notikumi mūsu dzīvē atstāj savu ietekmi... Un man pēc dažiem notikumiem ir apziņa, ka nekad nevar zināt, kas notiks nākamajā mirklī. Ka, diemžēl, var gadīties arī tā, ka tas, kurš no rīta izgāja pa dzīvokļa durvīm, piemēram, var nekad vairs neatnākt. Un tas liek drusku pārvērtēt izturēšanos, attieksmi... Tādā kontekstā var, protams, teikt- tip, nekur viņš nepaliks, gaidi vai negaidi, atnāks.. Bet var neteikt.

Gaidīšanas vietā sargeņģeli... kaut kā tā.

Ja par gaidiishanu no armijas, ... tad gadiijumi bij visaadi, ..100 un 1... !!
Ja saak atcereeties ko, puishi dariija kad meitene nesagaidiija, ..tagad smiekli naak, ..bet tad zeeni to visu paaraak nopietni uztveera..!
Dazsh pat teereeja savu briivo laiku, lai uz asfalta vai kiegelja vienkapeikai pusi nosliipeetu, ..un tad suutiija tai meitenei, cik vinja veerta..:))
Viens pat pamaniijaas dezerteet, ..par ko peec tam ieseedinaaja disbataa uz vairaakiem gadiem!!(Vai bij veerts to dariit??)

Versij, tas, par ko Tu raksti, tā nav gaidīšana, tā ir attieksme. Mani vienmēr ir mulsinājis šis vārds "gaidīt", jo es laikam neizprotu tā jēgu. Es esmu mājās, es daru savus darbus un es zinu, ka vīrs atnāks, vai tas skaitās, ka es gaidu? Ja kaut kam ir lemts notikt, tad tas notiks, neatkarīgi no tā, vai es gaidu vai negaidu.

Ir jau sievietes, kuras savus vīrus gaida pārnākam no jūras, no gariem reisiem tāllbraucējus, No maiņām uz ieguves platformām jūrā, no smagiem komandējumiem, darba braucieniem utt. Šāda dzīve nav nemaz tik viegla un lai kā negribētos, bet tam, kas gaida mājās ir grūtāk, nekā tam, kurš ir ārpus mājām...

Jā, protams, Junon