Iemīlēsanās jau tāds īpašs emocionāls stāvoklis, kas smadzenēm liek darboties citādi, prāts jau tur... īpaši neiejaucās, ja vispār nepazūd pavisam.   Mīlestība - ’dziļas jūtas, kas radušās no emocijām. Pēc gadiem prāts varētu likt atcerēties bijušās emocijas   . Bet, tā no zila gaisa, tikai nomotivējot ar prātu sevi kādu mīlēt... nesanāk man tā. Ja man prāts saka - davai, iemīlies šajā, tagad pavasaris, kaut kas labs būs... ne vella, nesanāk.   

Kam nav galvā, tam starp kājām.    

Nedomāju vis. Zinātnieki jau var pētīt, ko grib, viņiem par to naudu maksā    Es vispār nemēdzu domāt par to, kāpēc es mīlu to konkrēto cilvēku, mīlu un viss. Dažreiz gan ir gadījies, ka vēlāk, kad viss jau beidzies, esmu sev uzdevusi jautājumu, ko es viņā biju atradusi? Bet tas jau cits stāsts, ne par tēmu.

junona2- turpinu domu- un kur bij mans praats (smadzenes) tad... vai ne?
un tomeer tie ir taureņi veederaa- nevis smadzenes galvaa;)

Ir dzirdēts teiciens - ja cilvēks var pateikt, kāpēc mīl konkrēto cilvēku, tas nozīmē, ka īstenībā viņš nemaz nemīl. Man domāt, ka tā ir gļēvuļu izdomāta atruna.
Tas, ka par to mēs nemēdzam domāt, tomēr arī atzīstams fakts.

Bet tad atliek tikai sev pajautāt, KĀPĒC tad es par to nevaru padomāt?

Varbūt paši sev aizliedzam par to domāt, ko ? Bail paliek, ka tas iemesls var izrādīties muļķīgs, nenozīmīgs, smieklīgs... Un ko tad?

Malipka, nu gan tu dod    Mīlestību pagaidām neviens vēl nav izskaidrojis, mēģinājumi ir bijuši, sākot no senās Romas un Grieķijas filozofiem un beidzot ar mūsdienu zinātniekiem. Ar ko var izskaidrot faktu, ka katru dienu mēs satiekam desmitiem cilvēku, bet pēkšņi ar vienu nostrādā klikšķis. Es neuzskatu, ka ir jēga prātot, kāpēc tieši ar viņu, bet nevis ar kaiminu Pēteri, ir vienkārši jābauda tas, kas mums ir dots. Es, starp citu, izlasot Tavu diskusijas pieteikumu, sāku domāt, un vienīgais, ko es secināju ir tas, ka es mīlu to cilvēku tāpēc, ka viņš ir VIŅŠ, nekas cits man nesanāca    

Nezinu, vai esmu patērētājas tips, manuprāt, tomēr esmu forša,    , bet mīlestību, tauriņus vēderā esmu ieguvusi tikai pēc tam, kad vīrietis ir izrādījis iniciatīvu- mani iebarojot ar saldiem vārdiem, kuru turpinājums ir izpaudies darbos- uztaukumā par mani, uzmanībā, mīļumā, iekārē... !      .

Nav bijis matisa variants "un kur bij mans praats (smadzenes) tad????"... Brrr... Nē, nē uz raidījuma "Okna " sižetiem - neparakstos!      

iemīlēšanās jau nenotiek uz pasūtījumu!tas notiek tik pēkšņi,ka nevar saprast,kāpēc tieši to un par ko vispār viņu mīlu   

Man ar iemesli nesanāk. Tad sanāk cilvēka īpašību uzskaitījums, bet arī tādā kokteilī kāds piemīt tikai tam, ko es mīlu.Un cik ir lasīti mēģinājumi noformulēt, kas tad tā īsti ir tā mīlestība, tad vistuvākais ir licies tāds - ka ja mīli, tad Tev ir vienalga kāpēc. Nevar izskaidrot...
Garīga, emocionāla pieķeršanās.
Fiziska ar laikam.      

Ja mīli, tad ir vienalga kapēc... Tam var tikai piekrist. Jo tad tiktiešām ir vienalga.         

Junona, tu par maz domāji - tikai pusstundu!          

Malipka, es pat pusstundu nedomāju    

atkartosos jau 1000000000000000000x..
miilestiiba ir nekritiskas attieksmes truukums pret miilas objektu   

Nemaz. Es kritizēju savu mīlas objektu tā ka nemetās.

Malipka... atvaino par jautājumu. Tev jauns mīlas stāsts iesācies ar kādu analītiskā prāta vīrieti?         

neparastaa -->
pēc šīs formulas iznāk, ka mīlestība ir kritiskas attieksmes esamība. hm...
??

tik-tak, tu man cauri redzi!!!          
Īstenībā es īsto pagali meklēju, kuru piešaut ugunskuram, lai labāk deg.    

Tad liec prātu mierā.     Tas tik visu čakarē, tas nevar kontrolēt emocijas... tās vienalga, kaut kur ir iekšā... lai tik nāk labāk laukā.   

Tauriņi vēderā var tīri labi sadzīvot ar prātu...    

Iemīlēšanās ceļi ir dažādi. Citi nostrādā dažu mirkļu laikā, citi prasa krietnu laiku.
Un ir tā, ka pāris kopā ir ilgus gadus, bet iemīlēšanās nenotiek   

Smadzenēs jau tie procesi notiek, tikai tur iejaukta diezgan pamatīga bioķīmija, kas nepakļaujas prātam un apziņai. Ar prātu vadām savu rīcību, bet ar to iemīlēšanās bioķīmiju ir grūtāk...