Gjimenes loceklji nenoveersaas... tieshi otraadi... Beerni atsveshinaajaas, jo tas jau vinjiem bija shoks, ka mamma nepaziist tik ilgi un peec avaarijas skats nebija visai pievilciigs... viiru neatpazina, prasiija pasi - neticeeja ko staastiija, jo neko neatcereejaas... pamazaam atminja atnaaca (nezinu vai visa) visus albuumus raadiijaam un staastiijaam, ... ilgs laiks pagaaja... Peec slimniicas maajas rezhiimaa veel kaadi triis meeneshi... gjimene izjuka, jo esot taadaa stadijaa vinja ar savaam taa briizha esoshaam domaam ir saasinaati uztveerusi/atcereejusies dazhaadus gadiijumus gjimenes dziivee - nu rezultaataa ir skjiirusies... dziivo ar beerniem tagad protams. Gruuti vinjai bija atrast ieprieksheejo kontaktu ar beerniem saviem... tagad ir labi, bet pilniigi noteikti nav kaa agraak. Nekad nebuutu domaajusi, ka lielaa saticiiba un miilestiiba, kas bija vinjas gimenee, kaadu dienu izjuks... Visdrausmiigaak bija pienjemt to viiram... bet tur neko nevar dariit, mees bijaam visi laimiigi, ka vinja ir dziiva.

Manā gadījumā biezpiens sen vairs nelīdz.
Īpaši neiespringstu.

Ko darīju pagājušo sestdienu, vispār neatceros:P

Houpiņ... to tiešām ir smagi pat lasīt, kur nu vēl pārdzīvot...

nu re un elizabete arī neko neatceras..bet runā sakarīgi... nu seri’als vienmēr stāv no realitātes tālu.

Houpa, novēlu Jūsu māsai turēties, jo pati personīgi ļoti labi zinu, kā tas ir. Jo situācijas ir ļoti līdzīgas.:)
Un esmu pilnīgi jau gatava tam, ka palikšu viena, jo bērniem ir jādzīvo sava dzīve:)
Vienkārši ir jāturas... un viss.:)))

houp- smagi... jūtu līdz...
taču dažreiz pēc pavisam vieglas traumas smadzenes nobremzē nepatīkamo un vnk neļauj atcerēties...
arī man tā ir bijis...
šad tad palīdz hipnoze-bet ne vienmēr..
vajag tā, lai cilvēks gribētu atcerēties- tad viss sanāks...



bet par tēmu runājot- man ir bijuši kādi 4-5 smadzeņu satricinājumi, jo darbs tāds bija, taču svarīgas lietas neaizmirstu... ]
man gribētos tik labi analītissku atmiņu kā gārsai...
jā un vēl- sejas atceros vienmēr- tas tīri profesionāli...

Pēc loģikas: tie, kuriem ir pieredze šinī jomā, neko nevar pastāstīt, jo neko neatceras.

Tā nu gan tas varētu būt

Paldies!

Ciprese, nu jaa, atgriezt pagaatni nav pa speekam nevienam, un beerni izaug un dodas plashajaa pasaulee, bet mums tachu paliek pazinjas un draugi, kaiminji, <-kaapeec vienam jaapaliek??

... taads situaacijas, gimenes locekljiem jaabuut emocionaali speeciigiem...

Houpasummere, vai pēc tā, kad ir nodevuši tuvākie... vai pēc tā var vēl kādam uzticēties? Es, piemēram, nevarētu. Un Jūsu māsas gadījumā - vīrs tik ļoti pārdzīvoja un tomēr pameta.:( Un mani arī pameta.
Cilvēki ir dažādi pasaulē un nevajag visus ar vienu mēru mērīt, bet tomēr - pieredze dara savu.
Un es ļoti labi apzinos, ka neesmu ideāls - to jau man atklāti šeit pat Tautiņā pateica, ka man nevar uzticēties...
Tad ko vēl atklātāk var pateikt? Vai uzticēšanās otram-nav galvenais cilvēku starpā? Gan ģimenē, gan kaimiņattiecībās, gan arī darbā.:(
Gan jau to būs pamanījuši arī citi apkārtesošie, ne tikai tuvinieki, tāpēc jau pamatā esmu viena.

Ciprese, tas ko pasaka te, tā nav tik ļoti pie sirds liekama lieta...

Jā, uzticēšanās ir ļoti būtiska lieta..

Ciprese, es teicu, ka vinja pameta viiru, ka viirs to paardziivoja... ka peec avaarijas posmaa, kameer atminja attausa, tikmeer attieciibas izjuka, ne jau viirs, bet vinjai neatnaaca atpkalj taa miilestiiba... (nu nevar jau ar varu likt miileet! - netnaaca miilestiiba, diemzheel).
Manaa piemineetajaa gadiijuma nav nekaada sakara ar uzticeeshanos...
Taas ir peec avaarijas (diagnozes) sekas... tajaa laikaa dzirdeeju veel dazhaadaakus nostaastus, citiem vispaar neatnaak atminja, citiem rodas savaadaakas (uzvediibas un runas probleemas)... paliek invaliidi...

Katrs dzīvo tā, kā viņam ir iespējams. Un neviens to viņam pārmest nevar, ja nevar un negrib palīdzēt. :) Vieglāk ir pamest nelaimes piemeklēto, novērsties un meklēt jaunu mīlestību.Tās ir cilvēka tiesības. Un te nu pierādās, cik aplami ir vārdi kāzu ceremonijā - Es mīlēšu tevi arī nelaimē... precīzi vairs neatceros/ ... Viss ir tikai tukši vārdi.:)
Strādāju pagastā. Kantorī bieži piestaigāja sieviete un pie kolēģes aizņēmās naudu. Un tai sievietei netālajā pilsētā dzīvoja meita.Pārtiku itkā veda, bet pie sevis māti dzīvot paņemt nevarēja.Nezinu kuras smadzeņu kontūzija te bija pie vainas...
Tā nu mani mani mana apkārtne ir izmācījusi, ka var pienākt brīdis, ka paļauties varēšu tikai uz sevi.
Un es piemēram par savu tuvinieku bēdām šādā portālā nestāstītu.

Te maz vietas diskusijām.
Traumatisks atmiņas zudums izpaužas visvisādos veidos, sekas - personības izmaiņas, bieža parādība. Tā ir smaga lieta.

Cits atmiņas bojājums ir - vecums, resp. skleroze, un arī pret to nekādi nevar cīnīties, kaut garīga darba darītāji saglabā skaidrāku prātu. Šai ziņā labākā situācijā ir hipertireotiķi - skleroze tos lāga neņem.

Pienenīt, šādā portāla pasaka to, ko īstenībā noslēpj aiz glaimīga smaidiņa.:) Un droši, ka esmu pelnījusi, Jo cilvēki distancējas no manis - tātad vaina ir manī un ne citos. Un tā faktiski ir bijis visu manu mūžu.
Brūka, uzticēšanās faktiski ir pamatu pamats. Arī laulībā. Jo KATRU kādreiz var piemeklēt nelaime. No tā neviens nav pasargāts. Es zinu cilvēku, kas uzticīgi ilgus gadus kopj uz gultas guļošu sievu. Un tur ir gan PIENĀKUMS, gan MĪLESTĪBA, gan UZTICĪBA. Bet tādu laikam ir ļoti maz.

Jā, Spare1, droši vien tiek runāts ārpus tēmas, jo tēma ietver sevī tādas nopietnas morālas lietas, kas ļoti cieši saistās ar cilvēka saslimšanu - proti tuvinieku un apkārtējo attieksme pret slimību un slimnieku.
Cik saprotu līdz šim no Jūsu komentāriem - stāvat tuvu medicīnai, tātad zināt, ko runājat.
Es atkal pārzinu otru pusi un kauss ir izdzerts līdz dibenam - ir bijušas ļoti nopietnas problēmas ar veselību, un nav pamata cerēt, ka tās izbeigsies.

Tā nu mani mani mana apkārtne ir izmācījusi, ka var pienākt brīdis, ka paļauties varēšu tikai uz sevi.
Es domaaju, ka taa jaadomaa ne tikai peec kaut kaadiem notikumiem, bet jau no pasha saakuma, jo viss ir atkariigs tikai no pasha sevis, no pasha speekiem, nevis gaidiit peec kaadas paliidziibas...

Ciprese, es jau arii nestaastu par citu beedaam, es staastu par savaam, par savaam raizeem, jo es raizeejos par maasu. Atvaino par tieshumu, lasot Tavus tekstus tieshaam virmo Tava nepatika pret Tev apkaart notiekosho, kaa arii nesanjemtais siltums, ko it kaa Tev kaadam buutu pienaakums sniegt, jo redz citi taa dara... Cipres, es Tev noveelu lielaaku optimismu un pozitiivaaku, un kraasainaaku skatiijumu uz dziivi