Pēc tā masveida piketa manas mājas pagalmā sakarā ar manu atbrīvošanu, viena no manām tuvākajām kaimiņienēm, ir pasākusi manāmi dīvaini uzvesties.
Agrāk nebiju pamanījis, ka viņa mani būtu tikusi vērojusi, ko nu ir iesākusi darīt ļoti uzkrītošā manierē:
kā es izeju dārzā zāli pļaut, tā viņa turpat man klāt un puķītes ošņā vai arī, ja es ko savā garažā ķimerējos, tā viņa turpat man līdzās striķi stiepj un izkarina vešu žāvēšanai. Dīvainākais ir tas, ka pasākusi tā šķelmīgi uz manu pusi raidīt skatus un miegt ar aci vai arī savelk savas lūpas tulpītē un sūta uz manu pusi gaisa bučas. Vakar, viņa ieraudzījusi, ka es pagalmā malku cērtu, mudīgi nāk uz šķūnīša pusi, bet tēlo, ka mani it kā nav pamanījusi- dzied :
"Kur veldzēšu sirdi ko žēlabas māc?, ... aiz kalna, tur lejā, kur ezeriņš mirdz, ... tur remdēšu pukstošo sirdi un dvēs’li kas smeldz!"
Un tad, it kā pēkšņi mani būtu nejauši pamanījusi, iespiedzas, tad piesarkst un tik briesmīgi samākslotā pārsteigumā- ka viņu esmu pieķēris pie dziedāšanas, iesaucas pavedinoši ķiķinādama:
"Kaimiņ, vai man dieniņ, kā mani pārbiedēji, ... dulnais, ka tevi jupis, bērneli man šitā piebaidīsi, ... Tautieti! hi hi hi!"
Tad, it kā sakaunējusies par to, ka par "Tautieti" mani nosaukusi, parausta uz leju īso bruncīti- varētu padomāt, ka tur ir ko raustīt uz leju, ja īsā bruncīša apakšmala tur pat arī beidzas kur kājas no dibena ir sākušas augt.

Mana sirds uz meitenēm kūst kā vasks Saharas tuksnesī. Iedomājoties vien to, ka mana kaimiņiene ir viena no Tautas smukajām- manām vienīgajām meitenēm, mani ceļgali lokās kā vārīti spagetti un rokas trīc satraukumā kā vistas gaļa želejā.
Ilgi es tā neizturēšu, jūtu, ka esmu kritis kārdinātājas varā, bet nezinu: kuras?