Es gadiem neesmu pabijusi tādā kompānijā, kur kāds stāsta anekdotes. Tagad jādomā- vai pārāk nopietni cilvēki? Bet agrāk- jā, tādi anekdošu stāstītāji bija čupām, nesaprotu kā viņu galvās tie stāsti turējās:)

Baudāma un gaumīga anekdošu verbāla pasniegšana ir reta un ļoti vērtīga īpašība (var teikt - liela dāvana).
Šādi cilvēki vienmēr ir jebkura kolektīva dvēseles.

vidvud, es nerunāju tikai par netu..
un foršā kompānijā anekdotes nav jāstāsta tur tās rodās pašas..

Anks, atbildi nedomājot:) Vai zini kaut vienu anekdoti?

Man ir brālēns, kurš arī bērnības draugs un rotaļu biedrs... fantastiski stāsta anekdotes. Ar tiiiik nopietnu ģīmi, ka no tā vien jau jālokas smieklos... patiess talants..

piektdienis | 05.02.2018. - 13:32:48
nākas piekrist

Aiz kura teikuma bija jāsmejas???

pa kādai anekdotei zinu.ar stāstīšanu neaizraujos..ja nu vienīgi tas pie sarunas ir par tieši to tēmu..

Drizak piekritu anksai..par tiem anekdošu stāstitājiem. It seviski tām neķītro aņuku stāstītājiem. Smīn un stāsta un pats baigais neķītrelis jūtas. Tipa amizierējās un mulsina. Fu.
Vispar reti kad ir labas anekdotes. Par kuram izdodas mazliet pasmaidit. Smieties jau nu reti kad.
Ši vispar tāda pastulba.

a, es daru tā-..pasaku, - pag, pag..es nesapratu..
un tad, vajag redzēt to otro uznācienu-ar cenšanos vēl spožāk visu pasniegt, sīkāk ar paskaidrojumiem... vaiii, kā šitas strādā

... bet man anekdotes patīk... nu protams ne jēlas... es pati kā staigājoša anekdote...

man tāds čujs, ka vigijai ar padodas tā stāstīšana..

... tev pareizais čujs... stāstīt tikai draugu kompaškā... bet to ko es dzirdu es vēlāk izmantoju...

Nu no dzīves vien jau tās anekdotes rodas. Nu tad attiecīgi, kāda nu kuram dzīve, tādas anekdotes sanāk 

nu jā... taisnība vien būs... braucām rudenī ekskursijā... sēžot autobusā ieveroju, ka kurpei zole vaļa... šoferīts saka, ka šim superlīme ir... ok... salīmēju... noliku kurpi uz grīdas... otru kāju virsū un gaidu... pec mirkļa saprotu, ka esmu pielīmējusi visu pie autobusa grīdas-kurpi un vēl otru kāju... viss autobuss līdz asarām smējās kā mēs ar nazi skribinājām nost...

vai..vaiii..man šitā vienreiz rokas pirksti salīmējās...

"Man ir brālēns, kurš arī bērnības draugs un rotaļu biedrs... fantastiski stāsta anekdotes. Ar tiiiik nopietnu ģīmi, ka no tā vien jau jālokas smieklos... patiess talants.." (c solaris)
buča nepazīstamajam soles brālēnam (vienreiz ieberzīšos ar orientāciju),  un jāpiebilst, ka feini - tu stāsti jociņu, bet kāds no klausītājiem pie beigām atskārst: "Vai tad tā nav anekdote?" jess!

tāks, kur mana ķivere?
Jo gribas izvirzīt hipotēzi, ka cilvēkiem, kuriem nepatīk anekdotes principā (nerunāju par jēlajām, stulbajām un miljons reižu dzirdētajām), tās varētu nepatikt tādēļ, ka ir problēmas ar dzirksteli, t.i. ņedohoģit.

man gan šķiet, ka tomēr lielāka problēma ir ar stāstītājiem, jeb pasniegšanas metodi. To es par latviešiem vulgaris..., kaut vai salīdzinot krievu un LV humora šovus... nu diezgan nožēlojami tie mūsējie.

vai lielāka, nezinu (neesmu mērījis), bet arī - pavisam noteikti.
Pavisam noteikti, ka uzrakstīt jociņu ir gandrīz neiespējami - neredzi stāstītāja ģīmi, nedzirdi balsi (kas nav mazāk svarīgi par pašu tekstu). Jebšu jāfiltrē un jādala rakstāmos un/vai stāstāmos jokos.